izgāju ārā gaisu ieelpot un iedomājos, vai tad, ja es varētu ik pa laikam atslēgties no darba, jo man būtu nepieciešams ievilkt dūmu, vai tad būtu vieglāk koncentrēties? skan neticami, bet tas jau nav arguments. citādi es to gaisu ieelpot neeju un no darba arī atslēdzos tikai fermā palūrot. nu un koncentrācijas nekādas. izkliedēts mākons.
starp citu, ja pavisam konkrēti un tieši - darbā esmu pusē. ceru, ka darba vadītājs nebūs ar mieru tik vēlu nodotu, neredzētu un sasteigtu un galvenais, nevadītu darbu laist tālāk. tad būs jo lielāks gandarījums, ja rīt no rīta, tomēr būšu uzrakstījusi visu un nosūtījusi. ja viņš mani pievils, un būs ar mieru laist tālāk - nu ta neko, būs vienam jaunam akmenim uz pleciem atkal vieta.
atklājums vēl viens - o, palaid tik vaļā grožus, lai sāk nākt visādas metaforas un jocīgi izteicieni, lai ne miņas no akadēmiskā stila un - aiziet, kūpēdams. reāli, es gribu, lai ir priecīgi, un uzvalkā tik bieži vēl staigājusi neesmu, lai prastu arī stīvās biksēs kājas aiz galvas aizlikt vai lotospozā uz ceļiem palēkāt. oh, dear.
|