Reiz mierināju sevi ar domu, ka arī daudz neglītākas un dumjākas meitenes ir radušas sev vietu kādam pie sāniem. Meklēdama citus savas nepārības cēloņus, raizējos tēvam par savu varbūt greizo domāšanu. Par to, ka gana bieži pārsteidzīgi nodomāju "Lūk, šo puisi es labprāt precētu" un reāls pamats šādai domai tā arī nekad nerodas. Un varbūt nerodas tieši tādēļ, ka esmu tā iedomājusies? Lai gan lielā tiesā gadījumu jāatzīst - nu un paldies dievam, ka nerodas. Tēvs toreiz atbildēja - Ja tevī parādās tāda doma, ir jau par vēlu, nevis par agru un tam vairs nav nozīmes. Kad tas notiks pa īstam, nekam tamlīdzīgam neatliks laika - viss vienkārši notiks.
Galu galā, šādas manas raizes ir muļķīgas un liecina tikai par vieglākā un īsākā ceļa meklēšanu, kur valda slinkums un nespēja censties nosaukt lietas īstajos vārdos. Vēl vieglāks un īsāks ceļš būtu sev deklarēt oficiālu pasaku prinča un īstas mīlestības gaidīšanas stāvokli. Bet pat gaidīt ir jāprot, kad gaidīšana nebūt nav kas pasīvs.

Kādēļ es par to visu iedomājos tieši šovakar. Martcore (un Naime) šodien iespējams ir izteicis vārdos kaut ko tādu, ko saprot un uz savas ādas piedzīvojusi pat tāda apkaltusi un neiekosta maizes šķēle kā es. Mārtiņ, noplūkšanas atļauju lūdzu par jau noplūktām puķēm, un tomēr( .. )