man ir draudzene. ļoti neparasta draudzene. neparasta varbūt arī draudzība, jo vienīgā, kurā es nejūtos slikti savas "pašpietiekamības" dēļ. mēs varam nesatikties, nesazināties veselu mūžību, visu to mūžību mazliet ilgoties viena pēc otras, bet nekad nesāpēt. un kad satiekamies - redzam, ka esam mainījušās, ka jāaprod mazliet, jāiepazīstās pa jaunam, bet tas viss ir tik viegli un patīkami, tik dabiski, ka ne pamanīt.
( bet ne par to )

sadomājos par koka putekļiem no slīpmašīnas