kā raksta recenziju par miruša dzejnieka grāmatu. šādai reizei pierastās klišejas, dzejnieka dzīves kopaina un tās saistīšana ar konkrētiem dzejoļiem, gala secinājumi, spriedumi - vienmēr par labu notiesātajam, jo par mirušo vai nu neko vai tikai labu. bet cik un kā dzejolis ir saistīts ar dzejnieku. vai ir iespējams dzejoli novietot kādā absolūtā, neaizskaramā pozīcijā, kur tas būtu tikai un vienīgi dzejolis, par kuru tomēr varam runāt? laikam jau nē un es neprotu izskaidrot, kādēļ man tomēr gribētos, lai tas būtu iespējams. katrā ziņā, ja dzejnieka dzīve ar kā reāli saistāma ar dzejoli, tad tikai tā reālā acumirkļa dzīve, kas pieejama to dzīvojot. jo dzejoli raksta ne miris, bet dzīvs un nepabeigts cilvēks. savukārt dzīves rasējumi, ko varam uzzīmēt savās galvās, tad drīzāk ir mūsu pašu dzīves rasējumi, tad dzejoļi, ko lasām, arī drīzāk ir mūsu pašu rakstīti dzejoļi, un es nesaprotu, kas mani te tā satrauc.
Recenzija par miruša dzejnieka grāmatu neizmanīs viņa rakstības stilu vai pasaulskatījumu. Tā neizmainīs viņa dzīvi - tikai mūsējo un to ko atkarībā no tās izlasīsim dzejolī. Tad vai kaut kas vispār ir tik svarīgs, lai to pieminētu miruša dzejnieka grāmatas recenzijā. Un ko pieminot, mēs neattaptos, ka lasām mirušu dzejnieku, nevis savu dzīvu dzejoli.
literatūrfilozofiju mācījos. ko iemācījos? to, ka var būt jeb kā, viss atkarīgs no skatu punkta, no pamata pārliecībām, nostādnēm. kādas ir manējās - dievs vien zina. šķiet, katru dienu citas.
šodienas pārliecība - katrā ziņā nāve pabeidz tikai cilvēku un tikai viņam pašam. un lai būtu precīzāk - mums nāve pabeidz tikai cilvēku viņam pašam.
|