te šodien bija mazliet tracis, mazliet cilvēka, kas kādu iemeslu dēļ iedomājas saprotam otru no pusvārda un tādēļ patur sev tiesības skriet laukā negaisā, pirms durvīm nošņācot nelabas lietas. un man nez kādēļ būtu jābūt tai, kas no malas redz, cik absurda ir tāda nesaprašanās tikai tādēļ, lai nesaprastos. un jāskatās, kā vecāki sagumst, nevis skaisti noveco, un jāklausās, ka tēvs ir gatavs mežā iet, lai tikai vedeklai, kas viņu necieš, nebūtu par iemeslu pamest savu vīru un dēlu.
dažkārt rādās, viņa tiešām to vēlētos. tad varbūt ir labāk, lai tas notiek.  un notiek tikai tādēļ, ka viņa tā vēlas, bez jebkādiem izdevīgiem ieganstiem.
un jā, es jūtos vainīga. jo nesaprotu, ko man darīt, kad viņa vārās greizsirdībā, jo mazais man līp klāt, grib sēdēt man klēpī, labi ēd, kad baroju, neniķojas un sazin ko vēl.. bet es, tētiņa meitiņa, un mana mamma esam tās labiņās, kurām viss izdodas, kuras ar visiem saprotas, tad nu sava "ka tik kāds nepadomā, ka esmu slikta māte" radītās dusmas vai, es nezinu, kas tas ir, atliek vien gāzt virsū vīratēvam, galu galā sāpēs arī tām labiņajām un viņas pašas sāpe būs atmaksāta.
ai, es nezinu, man nav ne jausmas, kas notiek viņas galvā, ja viņa nekad nerunā, ko domā. angļu pieklājība... nafig. es neesmu nekāda labiņā. te neviens nav labais vai ļaunais. bet varbūt es esmu, jo neprotu viņai palīdzēt. un viņa varbūt arī ir slikta māte, bet tikai un vienīgi tad, kad aizmirst par savu bērnu, domādama, kā tikai labāk izrādīties. bet varbūt šodien ir vienkārši tāds mēness. atkal.