gatavība visiem atzīties kaut mazliet mīlestībā, visticamāk ir apdraudētības sajūtas radīta. kā maziem kustoņiem ir jābūt jaukiem, sirdi kustinošiem un atvērtiem arī pret svešiem, lai tie gadījumā nepaliktu bez aprūpētāja. vientulība der spēcīgajiem. un varbūt ir jāiemācās panest nedaudz vientulības, lai kaut kad spētu mīlēt arī citādi. un varbūt tā pat nav vientulība, pareizāk to būtu saukt par spēju būt arī vienam. neļaut ilgām un gaidām nomākt visu citu, tomēr saglabājot tās kādā dzīvībai svarīgā pamata līmenī.

Sezona atklāta, četras stundas esmu nodzīvojusies pa sauli, ar riteni, pusplika, upē nopeldējusies un pat politikai šo to izlasījusi. ja es tagad iešu pagulēt diendusu un vēl šodien paspēšu to mājasdarbu dabūt gatavu, es ar visām četrām un kaut ar degunu parakstu atslābšanas līgumu un patīkamas slinkošanas manifestu.

vienmēr, kad kaut mazliet apsvilstu saulē, atceros to vasaru, kad māsa sēdēja dārzā zem ābelēm un es viņai smērēju skābu krējumu uz pleciem. man bija seši gadi varbūt. māsai kādi piecpadsmit un mammas āda, kas pat ziemā nekļuva bāla un vasarā pati aiz sava prieka pēkšņi tapa vislabākajā brūnumā. es toties neiedegu nemaz un vasaras beigās biju labākajā gadījumā mazliet bēšīgāka, kas bija vairāk nekā pietiekams iemesls apbrīnot savu brūno māsu. turklāt viņa smaržoja labi. tieši tā, kā jāsmaržo māsām.
un jo sevišķi labi viņa smaržoja ar skābu krējumu uz pleciem.