kādēļ es nevaru iedziļināties kādā domā, to izdomāt līdz galam, atcerēties, vai vismaz atzīmēt kaut kur. es varu atcerēties te pierakstīt, ka man patīk kaufmana filmu regularitāte un 2010.gadā es ceru skatīt viņa nākamo filmu, tad paskatīties sarakstā vēlreiz, saprast, ka nekādas regularitātes nav, un minēt, ka nākošā filma varbūt tomēr būs 2012. gadā, nožēlot, ka te nesanāk nekāda salīdzinājuma ar dzejas grājumu regularitāti, otrām kārtām jau tādēļ, ka arī dzejas krājumi nenāk ne ar kādu regularitāti? vispār kādu regularitāti? lūdzu? regulāra neregularitāte. paldies. lielisks raksturojums visiem aspektiem, kādos vien varu iedomāties sevi, savu dzīvi. un te es aizmirsu. aizmirsu, kādēļ gribēju rakstīt šo postu, kādēļ sāku to rakstīt tieši ar tādiem vārdiem. man bija kaut kāds voiceover, citos puostos pieminēta kā balss-komentētāja. ar rakstību salīdzinoši milzīgā ātrumā es iedomāju kādu domu saistībā ar kaufmanu, viņa filmām, bet neizdomāju, jo sāku domāt es nezinu par ko. par šo, bet pat par šo es šobrīd nedomāju. es pat nedomāju par to, ka šobrīd par kaut ko nedomāju. vēl jo mazāk es tiešām cenšos atcerēties, par ko bija tā dziļā doma, un tieši par to arī tā ir. es neXXX iedziļināties kādā domā, līdz galam izdomāt, atcerēties, vai atzīmēt. varbūt kaufmanam ir līdzīgi. varbūt tieši tādēļ sinekdoha un adaptācija ir filmas, ne par dzīvi, ne ar dzīvi, nedz no dzīves, tās vienkārši dzīvi. sajūta, ka kaut kur, neskaitot filmu vēl ir īstā dzīve, ka gan filma, gan šis "kaut kur" ir dzīvē. un to kaufmans vēlas? (ja es nebūtu es, tad šajā brīdī varētu iedziļināties arī epizodē par mckee semināru un real life) bet varbūt viņam vienkārši citādi nesanāk. jo viņš nevēlas, viņš jau neraksta par to, ko vēlas, neraksta par savu dzīvi, neraksta ar dzīvi, no dzīves, viņš vienkārši dzī? sākotnēji teikumu pabeidzu ar . un par ? to pārveidoju vēlāk? kurš kuļ sviestu, tad paskatīties sarakstā un varbūt kaut kāda dzejas grāmatu regularitāte tomēr ir. šausmīgi žēl kaufmana. (un vispār visi tie voiceover te izklausījās uz mata kā vudija, tikai vudijs tajos brīžos tiešām kustina muti un to runā). šausmīgi žēl vudija. šausmīgi žēl, ka man šausmīgi žēl.


nevaru izdomāt, kā man rīt pierunāt sevi pamosties un uzrakstīt angliski anotāciju kursa darbam, kuru neesmu uzrakstījusi un pat vēl īsti nesaprotu, ko un kā rakstīšu. t.i. šonakt es vienā mierā varētu pierunāt sevi rīt pamosties, bet, kad es rīt modīšos, tas viss būs galīgi garām, man slimīgi gribēsies turpināt gulēt, es lēni ēdīšu brokastis, stundu nosēdēšu internetā, mēģinot saskaņot sevi ar saviem uzdevumiem, tomēr āfrikas spēlēšana un mēģinājums sev iestāstīt, ka, lasot cibas draugu lenti, es daru kaut ko ne pašu nenoderīgāko, nepalīdzēs, tad būs jau jātaisās uz vilcienu, man uz brīdi negribēsies iet uz skolu vispār un es iedomāšos, cik galīgi garām ir ne jau pati negribēšana, bet viss tas, kas būtu tālāk, ja es atļautu sev negribēšanu ne tikai gribēt, bet arī piepildīt, un no tā visa man paliek tik šausmīgi pretīgi, ka tas varētu būt labs veids, kā sevi rīt dabūt augšā, tomēr tagad es nevarēšu aizmigt, jo jūtos lonely, pathetic and fat, tādēļ rīt droši vien modīšos ar domu, ka man būtu pretīgi nemosties un tālāk viss notiks tā, kā jau uzrakstīju augstāk, un galu galā visa šī rindkopa manī rada mazāk pretīgumu, kā šausmīgu žēlumu par to, ka es redzu - galējais atslēgas vārds te ir šausmīgs žēlums, un tas savukārt rada šausmīgu žēlumu, par kuru man ir pirmās rindkopas pēdējais teikums.


tas nav par mani. tas ir tikai scenārijs filmai par scenāriju, kas nav par mani.
John Laroche: Hey, I think I should play me.

kādam vienkārši vajadzētu sabļaut uz mani vai nopērt.
bet tā - ar jēgu un saprašanu.

fui, bet ka te pie stūres nepieķeras kāds augstāks spēks, es pat iedomāties negribu kā tad varētu izvērsties šī sapratnes pilnā sabļaušana. tā kā donalda kaufmana nāve. es kādreiz biju labāka, gudrāka, es nezinu, āka. man nebija bail no nāves, man šķita, es varētu pārdzīvot visu nāves, tajā skaitā arī savējo, jo tik ļoti es visus mīlēju un visiem uzticējos. tajā skaitā arī sev.
bet tagad, jo sliktāk es uzvedos, jo spēcīgākas ir manas bailes no nāves. aizdomas, ka viņa būs un pēkšņa. paranoja. un bail, ka tad es teiktu, kā Susan Orlean: I want my life back. I want it back before everything got fucked up. I want to be a baby again. I want to be new.

tam jābūt kādam, kuru es vēl joprojām mīlu tāpat kā tad, kad man no nāves vēl bail nebija. jo tikai no tāda sabļāvuma es varbūt tiešām atmostos. galu galā tas taču ir par mani. no manis. un galu galā tas nav par atmošanos.