gandrīz panika, kas mani bija pārņēmusi šorīt, izvērsās secinājumā, ka jārīkojas radoši. iespējams, pat īpaši radoši.

tā nu tagad uz gultas ir izkārtojušās 54 grāmatas, tās turpina izkārtoties noteiktās secībās, grupējumos un nošķīrumos, kas nepieciešami, lai varētu pateikt, vai kaut kas ir identisks vai tāds nav.
sākot ar Kārļa Skalbes mazajām piezīmēm, beidzot ar Ābeci nepilngadīgajiem, pa vidu ietverot visu, kas nekad neļautos ietverties pa vidu šīm abām, ir sajūta, kā kad, negaidītus ciemiņus saņemot, stāvi atvērtās ledusskapja durvīs un sparīgi analizē, kas sanāktu, ja visu tā saturu ietilpinātu lielā bļodā, vidū iespraužot blenderi.

es pat iedomāties nespēju, cik nožēlojami man tas viss šķiet. bonusā vēl atklājums, ka Bībelē nav alfabētiskā priekšmetu un personu rādītāja, un es jūtos, kā būtu laizījusi pastmarkas.
lai francs ir ar mani.

kad man ļoti, ļoti vajag čurāt, es skrienu tāpat kā mans tēvs, kas ir apmēram 8 centimetrus īsāks un aptuveni 40 kg smagāks par mani.