nelasu, tikai pāršķirstu, jo sakaunējos teikt, ka esmu lasījusi, ja neko izņemot Bābels bibliotēku un Donu Kihotu neatceros.

tātad citāts no G.Bereļa "Borhesa evaņģēlijs" -
1938. gadā nomira Borhesa tēvs. Drīz pēc tam Borhess pēc muļķīgas sadzīviskas traumes (kāpdams pa kāpnēm, viņš sadauzīja galvu pret atvērtu logu) ar asins saindēšanos nokļuva slimnīcā un mēnesi nogulēja bezsamaņā. Palātā viņš iecerēja stāstu "Pjērs Menārs, "Dona Kihota" autors". Un tālāk jau īsti borhesiski teksti radās cits pēc cita: "Tlona, Ukbara, Orbis Tertius", "Bābeles bibliotēka", "Sazaroto taku dārzs" un citi.

:D un nojaušot, ka tā dzīvot man neizdosies un tā īsti pat negribēsies, es vēlētos uzrakstīt par tādu dzīvi. turklāt tā, ka visi notic, un, kas ir svarīgi, lasot māj ar galvām un ieņem to acu skatienu, kurš vēsta: "tas ir smagi, sarežģīti, pat traģiski, bet es to ļoti labi saprotu".