vai nu visas manas smadzenes ir man mugurā, vai arī es vienkārši domāju ar muguru, bet varbūt kungs pār prātu nav vēders, ja nu vienīgi arī mans vēders ir mana mugura?

katrā ziņā, esot prom no mammas mājām, izjūtu vienkārši briesmīgu regulāri izmasētas muguras deficītu un tas nenepamanāmi grauj manu studiju produktivitāti.
sēžu pie baltas papīra lapas un pat rūcoši paņurdēt nespēju, cik ļoti mugura no krūtīm atrauties alkst, cerībā atrast piepildījumu pašas spēkiem, ja reiz es to nespēju.

tā vietā, lai iesauktos: "Kā man neiet!", bieži pareizāk būtu izmantot "Kā es neeju!"

dažkārt es ar acs kaktiņu redzu, kā ekrāna stūrī izslīd paziņojums par jaunu meilu, apdeitu vai tiešsaisti, citkārt dažas atvērtnes uz palodzes iemirgo oranžā krāsā, wishful sight, aleksis skatījās uz orhidejas galvu un teica, kas tev tur tajā puķē, es atbildēju, ka puķe.

manī rodas satraucošas redzes gleznas (!), kad, lasot tekstu, sastopu izsaukuma zīmi iekavās, vairākas izsaukumzīmes, varbūt pat ļoti daudz izsaukumzīmju (?), vairākas jautājumzīmes, varbūt pat daudz jautājuma zīmju, daudzi punkti gan savu satraucošo raksturu ir zaudējuši,,,,, taču daudz komatu gan vēl varētu manī raisīt emocijas...

cik gan ļoti man nepatīk rakstīt vēstules pasniedzējiem, it jo sevišķi, ja man kaut kas ir nepieciešams, tad lavierēšana starp daiļrunību, pārlieku vēsumu un familiaritāti spēj iedzīt izmisumā un secinājumā, ka ar pasniedzējiem ārpus lekcijas ietvariem labāk vispār nekad neko nerunātfuitputputpu.