mazlīvai vakar jāraksta pārspriedums "No velna ar krustu, no suņa ar sētas mietu, bet kā no ļauna cilvēka?", nāk un bēdājas, cik stulbs temats, neko negribas rakstīt un skolotāja vispār stulbene.
itin kā es būtu bez svarīgākiem darbiem, iedomājos, ka vajag taču prieka pēc uzrakstīt kādu skolas brīvā temata domrakstu. piemēram, "Manas brīvdienas", "Kas es būšu, kad izaugšu liels" vai "Kā es izprotu sakamvārdu - Mežs ar ausīm, lauks ar acīm".
slinka, slima, gribas kartupeļu plāksnītes un gumijkončas, bet būtu interesanti kādreiz uz skolotāju dienu sadot visiem učukiem rakstīt domrakstus, interesanti ne pašas sadošanas dēļ, es tiešām gribētu palasīt.

Mūzika: self-taught guitarists on last.fm

publikas klepus starp koncerta daļām
25. Septembris 2006

* Iepriekšējā diena * Nākošā diena


23:35
tevi pa gabalu, var redzēt, pa gabalam paņemt un nogaršot, kaut kādas notis uz septiņ reiz septiņām stīgām, vadiem un līnijām stiepjas, japāņu mentols kož mēlē un dzirkstošais ūdens lien degunā, tīri fizioloģiskas intereses vadīts, es pamēģinu tev pieskarties, iešūpināt un palaist, iešūpināt un palaist, tie baloni gaisā ir tikai izpletņi ar motoriņiem, tāpat kā nekur nav debess, tikai ūdens atspulgojums un es kaut kā eju pa septiņ reiz septiņām stīgām, vadiem un līnijām stiepjos pāri tavai rokai.
paņem mani pār plecu un ej.
cilvēki ir pleci ar motoriņiem.

pārblīvēts akords. rudens kartupeļu vagu deva ir saņemta. nu var dzīvot līdz nākošajām. vakar ar agritu aizšāvām uz āraišu ezerpili, pa ceļam kapos ieskrējām palūkoties vai lapas nav sakritušas un tad, pie šokolādes suņa ar brūnām acīm nopirkt biļetes un pusdienot, sēžot tur, kur kāpt nedrīkst. sēdēt<>kāpt. ja pa zālīti nedrīkst staigāt, nav liegts rāpot. mazliet augšstilbu muskuļi mīļi. bet visādi citādi - nāc, kaln, kur nākdams, bet pāri es tikšu. nepieciešama organisma tīrīšana no interneta sārņiem. izlabo man pareizrakstību. esmu pieņēmusies svarā. par 600 gramiem. acīmredzami.

tas viss ir šifrs. kods. alfabēts. bibliotēka. kartotēka.
atbilde ir viens vārds.

mani draugi smejas, kad stāstu, cik ļoti priecājos braukt mājās, jo ilgojos mammas, bet tas tikai tādēļ, ka viņi, hehe, nepazīst manu mammu.

Miega dziesmiņa lielam bērnam
Vizma Belševica

Kad tu nevari gulēt, sikspārni,
Kad tu nevari, mazais sikspārni,
Kad tev līkloču nemiera izlauztos spārnos
Jāsvaidās klusumā, sikspārni,
Vai tu meties pie viņa loga,
Vai tu sēsties pie viņa galvas?
Jeb vai zini tu arī, ka nedrīkst,
Pelēkais, nesmukais sikspārni?

Kad tu nevari gulēt, lapa,
Kad tu nevari, apses lapa,
Kad tev jātrīc un jātrūkst no kātiņa trauslā,
Un drebošai jāskrien vējā,
Vai tu krīti pie viņa lūpām,
Vai tu glaudies pie viņa vaiga?
Jeb vai zini tu arī, ka nedrīkst,
Vientuļā apses lapa?

Kad mēs nevaram gulēt naktī,
Kad mēs nevaram naktī nekādi,
Mēs cilājam zāles, mēs pāršķirstām niedres
Un meklējam viņam sapņus.
Mēs beram tos slēģu spraugās,
Mēs laižam tos istabas mierā,
Mēs varam tos viņam pat pagalvī nolikt,
Jo sapņi jau nebūs par mums.

Kad izsmaržos pēdējais sapnis
No puķes bezmiega klusā,
Viņš celsies un ieraudzīs sievietes pēdas
Rasotā dārzā zem loga.
Bet ābeles viņam neteiks
Un dālijas viņam nestāstīs,
Ka sievietei sikspārnis bija uz pleca
Un rokā bij apses lapa.

1962