pildos pilna tukša pilna tukša un tā visu laiku tagad es plūstu pilna atkal, dzeguze kūko nenormāla, viņa sāk jau četros no rīta, un man ļoti patīk gara zāle, bet ārā tagad pļauj skūtgalvi, es atveru logu un sajūtos kā govs, tikai vēders man ir viss ķermenis, deguns ir siekalu dziedzeris un es esmu brūna aste, kas vakarā dzenās odus.

vakarā, kad debesis ir apmākušās zilipelēkivioletas un saule riet no mugurpuses, tādēļ zaļais (mazliet salijis un tūlīt siltā gaisā nožuvis) uz debesu fona izskatās tik daudzreiz zaļāks nekā pierasts, vakars gaisā un baltas durvis atvērtas, iekšā vēl silts, dienas sildīts virtuves un dīvānu gaiss smaržo pēc grāmatām, drēbēm skapī, pītiem groziņiem, kur klūgu kaktiņos putekļu vilna, un traukūdens baltā emaljētā bļodā mērcē mīkstu lupatiņu no veca krekla, varbūt zemenes, varbūt mellenes ar pienu un cukuru dziļajā šķīvī ar zaļu zīmogu uz dibena (kuzņecovs) un tikpat zaļu maliņu, ēd ar kungu karotēm un viss jūtas kā smilšu kaudzē spēlējoties nobrāsts celis un mammas zaļais halāts, kas smaržo, tāpat kā vienmēr smaržo viņas spilvens (..un es mazliet smaržošu pēc savas mātes..)

kaut kādas bērnības traumas vispār.

kad viens to, cits ko.

un es iedomājos, vai brīdī, kad man iekņudās starp lāpstiņām un vajag tādā mērā, ka ļoti gribas, lai kāds tūliņ paņurcītu man muguru, kā tad ir - vai kaut kur kāds cits iedomājas, ka vajag tādā mērā, ka pat gribas kādam pamasēt muguru.


bet iekņudas tieši starp lāpstiņām. tur, kur zigfrīdam uzkrita lapa, tur, kur viņš bija visievainojamākais. es jūtu to lapu. interesanti, kā to skaidrotu visas zinātnes.