man vēl joprojām patīk odrija tatū.
es tikai domāju par to, cik ļoti gribētos apprecēties ar laucinieku, lai viņš mani bez ierunām un variantiem aizvestu uz laukiem, es nezinu, kā tas būtu, bet es gribētu, lai tas ir kā terēzei un tomašam nepanesamajā esības vieglumā, žiljeta binoša man kopš tās filmas nekad nesaistās ar šokolādi, nekad vairs, stokmanī viņas seja reklamē kaut kādu kosmētiku, bet es domāju par tomāšu un to, kā viņš cērt malku, par maizi un virtuves dvieļiem domāju, tad vēl es pētu mājas un dārzus, veikalos pētu lampas, grīdzsedziņas un grābekļus, gribētos izvēlēties tapetes un flīzes, gribētos stādīt kartupeļus, ravēt zemenes, pļaut zāli, zāģēt malku, man vienkārši patīk tā pilnības sajūta, kad noskalo sviedrus un skaidas, kad muskuļi, darbā piebrieduši, piepilda visu ķermeni, kā zobi, izmazgāti ar karstā ūdenī mērcētu zobubirsti un ar karstu ūdeni ilgi skaloti, piepilda visu muti, es vienkārši gribu piepildīties.
šķiet, viss vēl mazliet smaržo pēc smalkām skaidām.

tie nogurumi, kas ir tik noguruši, ka raudāt gribas, cik ļoti gulēt gribas, ka nevar aizmigt

šodiensnaudā sapņoju, ka avīžu kioskā sež marhilēvičs un piedalās tādā kā dziesmu duelī, tur arī divi kori, kaut kāda radioswh balss, jāmin nākošās rindiņas dziesmām.
dots: jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt, pie silītes.
marhilēvičs un koris tālāk dzied to, ko mēs visi zinam.
radioswh balss: bet tā nav pareizi.
īstenībā: jūs, bērniņi, pie silītes klāt, tie nav mūsu pašu bērni, tie ir sīki paresnīši.