Vestards Šimkus. Tas, ko es vēlos pateikt Inese Lūsiņa Pirmdiena, 14. aprīlis (2008) 23:21 DIENA
Pielāgojoties viņa tonim, jautāju - vai bieži gadījies pārraut klavieru stīgas? "Mājās tas notiek katru dienu. Kad esmu pabeidzis vingrināties, stīgas kā izspūruši mati rēgojas uz visām pusēm. Intensīvi spēlējot, viss plīst un jūk: stīgas, āmuriņu mehānika un taustiņi." Par laimi, tēvs protot skādi saglābt.
Tomēr temperaments nenodara pāri pianista smalkajai muzikalitātei. Viņa sapnis ir, lai klavieres dziedātu tik plūstoši kā vijole - "Nedrīkst just, ka taustiņš tiek nospiests. Gribas, lai tas pēkšņi skan. Nezin no kurienes."
"Normālā dzīve" iespējama tikai viņa dzimtas mājās Tukuma rajona Vecmokās, kur ik rīta agrumā viņš ar saviem stiprajiem pirkstiem izslauc kaziņas - Čečīliju un Klāru, kura ir šausmīgi nepaklausīga un badās. "Cenšos pēc iespējas ilgāk mierīgi dzīvot Vecmokās, jo fiziski nepanesu lielpilsētas un biežu ceļošanu," pianists rītus sāk ar vingrošanu, kam seko vismaz divu kilometru kross cauri mežam. "Pēc tam eju aukstā dušā (vasarā izpeldos ezerā), izslaucu kaziņas un tad jau varu sākt vingrināties. Kādas piecas stundiņas." Pēc tam viņš mēdz doties 10 kilometru pastaigā pa mežu.
"Ēdu tikai veselīgu pārtiku: biešu salātus, biezpienu, pusjēlu gaļu un varbūt kādu olu. Nelietoju ne cukuru, ne sāli. Alkoholu vai cigaretes vispār aizmirsti! Gribu dzīvot skaistu dzīvi, kurā esmu vesels un labi jūtos." Princips esot vienkāršs - neēst neko neveselīgu un sevi nepiesārņot. Svaigs gaiss, miers, normāls ritms, sportošana, miegs, daudz labas mūzikas un grāmatas veido viņa pasauli. "Televīziju neskatos, presi nelasu, epastus izlasu ciema bibliotēkā. Es, vecāki un māsa laukos dzīvojam savā pasaulē kā uz citas planētas. Tikai domubiedrus gan nevaru atrast. Vienaudžiem liekas, ka mans dzīves veids ir garlaicīgs, vecmodīgs un šausmīgi nenormāls.
|