bērēs visskaistākais ir mazdēli, kas nes zārku.
visgrūtāk ir redzēt, kā raud pašas tēvs.
skaņa, kas rada asaras pat tiem, kas nolēmuši neraudāt - dobais būkšķis smiltīm atsitoties pret zārka vāku.
ar savām slimībām, kariem un grūtībām viņa nekad nebūtu nodzīvojusi līdz simtučetriem.
bet tam klāt viņa mīlēja visus cilvēkus un ar visu sevi paļāvās dievīna vadībai.
vienkārša, bez ārišķībām, dziedoša.
visvecākā savā paaudzē. pavadīja visus un tikai tad devās pati.
tagad ir jauna laikmeta sajūta. mēs visi esam nomainījuši paaudzes.
tagad vecākā paaudze ir mani vecāki.

aleksim par šo radās daudz jautājumu. vai turpina skaitīt gadus pēc nāves. kā tas tā ir, ka viņi apraka vecmāmiņu? vai ķermenis tur lejā turpina augt? vai vecmāmiņa pirms bērēm visu laiku bija savā istabā? un vēl.

man arī radās jautājums.
kā tas tā ir - ja man vairs nav neviena vecvecāka, tad es vairs neesmu mazmeita, tikai meita?

kādēļ, analizējot tekstu, es nespēju atpazīt ironiju?
kā iemācīties?