reses prelīze

man vakar bija pirmais oficiālais dzejas lasījums. tāds, kur nāk sveši cilvēki, kuri tev nesniegs recenziju. labā kompānijā labi notiekās - priecājos, ka tieši andris un arvis. apē mums bija pilna zāle priecīgu, no stundām vaļā tikušu 8-12 klasnieku, kādi 60 gabali. bet alūksnē kādi 25 cilvēki, cik nu tajā bibliotēkas telpā salīda. visur baroja priekšā un pakaļā, skolā mazliet palasījām, tad spēlējām spēli, anarhija, protams, bet man atkal šķiet, ka cilvēki ir labi, tātad viss ok, bibliotekā palasījām, andris parādīja bildes, visur spēlēja (vauv, skaisti). vakarā vecais evans - tik žirgts onkulis, latviešu inteliģences pārstāvis, tāds aristokrātiskais. kā andris teica - mistisks viņš ir. un mistisks viņš tiešām ir.
bet visādi citādi pirmā reize ir nopirmota. un ir pavisam ne slikti. kaut arī mazliet spocīgi, tas gan, un dažas labas jaunas izjūtas, kas pirmo reizi un tādēļ nav viegli saprast, kas ar tām darāms, kur liekamas.

viena pūķe, daudz bitīšu

cilvēki, kas mani ir tikai lasījuši, vienmēr brīnās, ka esmu tik gara, nevis tik maza, kā viņi iedomājušies.
vēl cilvēkiem mani gribas saukt par rūtu. tā bija skolā vēl pirms slaucējas rūtas un traktorista alberta, un tā ir tagad pēc viņiem.
tad vēl dzejoļu analīzes, nezinot, kas ir autors, bet mēģinot uzminēt tā pazīmes - un izkristalizējas mans patiesīgais tēls.
īsa, tukla, gariem matiem, smaidīga, bez puiša, betjabūtuzinātukodarīt Rūta.
čau.