kamēr biju forši slima, gandrīz atslēdzos mēģinājumā un pūlējos neatslēgties koncertā, tak naktī bija jauki.
temperatūra - parastā slimošanas - 38.3, bet kādi sapņi, kādi sapņi.
pirmais
krītu sniegs, esmu autobuss, braucu riņķī vien, bezjēdzība, jēdzība, bezjēdzība, jēdzība, nevar izvēlēties, guļu gultā, pa visu manu iekšu liels, lentveida astotnieks, no tādiem maziem, graudainiem punktiem, saucu par bezgalību, jo esmu guļus stāvoklī, tad atkal krītu sniegs, krēsla un esmu autobuss uz riņķi vien, bezjēdzība, jēdzība, pamostos.
šausmīgi smagi. izmēru temperatūru, nemainīga 38.4, pūšu laukā lielas elpas, dziedu, pieceļos se'dus, šūpojos un dziedu, paliek vieglāk, pa laikam ieleju mutē ūdeni un vēroju, kā sasilst.
otrais
manī ir simtiem tūkstošiem vārdu, es guļu gultā, bet reizē tā kā eju uz priekšu, uz griestiem, augšu, vārdi maisās pa mani un nāk ārā pa visām vietām, pēdām, ceļiem, kājām, vēderu, pleciem, es to nespēju kontrolēt un arī izvēlēties vārdus nevaru, tikai redzu, kā viņi kustās, kā pie viena parādās zvaigznīte un viņš iziet no manis. tad atgūstu kaut nelielu kontroli un nu jau varu samazināt vārdu rotēšanas tempu, vēlāk arī spēju izvēlēties nākamo izejošo vārdu, nekad netrāpu to, ko gribu, tomēr tuvu, pamostos.
pataustu sevi - vēsa. temperatūra 37.3. viens grāds no manis izgājis. atceros sapņus un jūtos lepna par savu estetizēto slimības baudīšanu.
tagad esmu atkal vesela. (veselības, ne vienības ziņā, jo visādi citādi lūstu uz pusēm - vēl neizmērītajā 38 esmu pamanījusies pamatīgi apsaldēt muguru)
tā.
Tags: sapņi