man rādās tādi ikdienišķi sapņi, no kuriem pamostos un esmu divejāda. vai nu šausmīgi skumja, vai ar tādu šausmīgi saldu sajūtu krūtīs. kā kad skaties uz bērnu un tāds mātišķs lepnums iemājo. bet savādāk.
tad kādreiz nomodā es ar tā sajūtos. nekad šausmīgi skumja, nekad tik skumja, kā pēc sapņiem, bet to saldumu, to saldumu gan.
iešu pie zīlnieces izzīlēt, vai būtu pareizi paļauties vēlmei iet pie zīlnieces.
p.s. turklāt es nekad tādu sajūtu neesmu izjutusi skatoties uz bērnu. nezinu, no kurienes tā doma par mātišķo lepnumu.