mana ģimene ir inteliģenti un neticami saprātīgi, tomēr pie rindiņās dalītiem tekstiem neradināti organismi. es to vienmēr esmu uzskatījus par pietiekamu iemeslu, lai nevēlētos viņiem ko rādīt. ok, patiesībā, tā ir tikai virsedziņa. īstenība ir mezglaināka. vakar domāju par to, cik ļoti man patīk tas, ko studēju un ka tieši tā arī ir problēma. jo manī, šķiet, gluži dabiski, ir doma, ka, ja ļoti patīk, tas var būt tikai hobijs, jo profesijai, augstākajai izglītībai, darbam nav jāpatīk, tas vienkārši ir jādara. mīlēt to, ko studē, obligāti nenozīmē arī mīlēt to studēt. šā kā tā, es vakar gudroju, kā tikt ar šo muļķīgo iekšuslieksni galā. (m. iekšuslieksnis - doma, ka te ar kaut ko ir jātiek galā :D :P) es gribu būt bērnudārza audzīte. vienīgais mierinājums, ka nedaudz piemācoties klāt, es varēšu būt bērnudārza audzīte ar filosofisku pamatu zem kājām.
kas zina, varbūt ar pamatu zem kājām, domāšu, ka pietiks būt arī mātei. tās lietas par kurām pārāk daudz domā.. cik muļķīgs vārds - domā
|