noņēmu brilles, mazliet velk uz negaisu, kā vienmēr, kad zaļš ir tik zaļš un sarkans tik sarkans, to var izskaidrot bioloģiski, es iespējams sapratu, kādēļ ir jāmeklē jaunas mājas, kad vecajās zvaigznes izskaitītas, tas ir tā, ka vēsture sāk vilkties nopakaļus, tu vairs nedzīvo, neraksti par šo mirkli, bet domā par to, ka reiz spēji to izdarīt, brīvības saraušanās sajūta, laiks aizturēts uz aizdomu pamata, savācu mazus ābolīšus un mazo, dzelteno plūmju mazās, dzeltenās lapas maisā, tagad uzcept ābolkūku un tad izmazgāt matus, un tad padusmoties, ka filma tik lēni velkas, tamēr sameklēt brilles, lai arī man patīk, turklāt - Es pakāpos nostāk no smilšukastes, lai liktu lietā savu vājo redzi, kas visu dara maigi miglainu, glāstošu un klusu. - un es negribētu skaļi teikt, ka tas daudz ko maina, tomēr garša ir patīkama un negribas tās beigu.