Vilcienā rakstītas īsziņas



Būs mātes kults. Tik neizbēgami un neizcaurspraucami,
skrien stacijā kāds vīrietis ar roku paceltu, kā zobu
ledlauzim un šņācot steidz uz peronu, bet varbūt citur
viņa domas ir jau aizšņākušas.
Gandrīz pie laiku tabulām. Sēž mana doma augstāk, pāri
šļūkājošam troksnim, tuvu lampām, tuvu griestiem,
nesagrieztiem, nesavirpinātiem, kas nezina, ka rīt te ielidos tumšs balodis
un šūpos spuldzē desmitus no rīta, bet cits zem tilta
manai pierei pieskarsies ar sava spārna švīku steidzošo
kaut kur, bet kur, vai pats to zin, uz citas sliedes pārsēsties,
mums abiem nepatīk kā spalviņas uz sejas kut, ja motoriska ņirboņa
zem sola slēpusies.
Tad lasīt dzejoļus. Un trīsreiz pārlasīties,
bet, pāri tiltam braucot, acis pacelt līdzi tām, kas izliekas,
ka lasa upes viļņus, lasa, neuzlasa, dažus turpat atstāj,
un pontoni ir tie, kas projām brauc,
un upe tā, kas projām brauc, es tā,
kas paliek te, bez brīnuma un plostu tilta,
bez karietēm un nemirstīgiem baložiem.

Ar acīm, platākām kā parasti. Ar loga rāmi līpošu no galvām,
kas balstītas, bez cerības par otra mīkstumu, bez cerības par
maigumu lien ainava aiz plakstiņiem un, savu vietu labi zinādama,
slapstās krūtīs, kņud, tā gribētos man pastaigāt, kur vēl nekad nav būts,
un gaidīt iemācīties nākošo, ne pašai saukt, ne likt, lai nāk,
ne pašai būt, kas grib, bet savu vienpatības mirkli izbaudīt,
par agru nekalt spriedumus un tālus sapņus neaizmirst, bet pastaigāt,
kur vēl nekad nav būts, un gaidīt, sagaidīt, kur vēl nekad nav būts.

Vecs vīrs uz kūjas gala zodu atstutē
un ik pa laikam savos pirkstos dūc
rē minorā toniku,
tad ceturto,
kā jautājumu mums
abiem pa vidu sēdinot,
kā mazu zēnu.
Izgrebšu tev laivu no kartupeļa un lazdu lapas buru uzvilksim.
Kamēr ar mums -
negrims.

Ne vīru bērnam, bet bērnu bērnam par draugu, bet tēvu bērnam par sargu.