dažkārt kāda mēstule iemaldās iesūtnē, un tad iekaviņās rakstīts [1]. kādreiz netīši, bet šoreiz tīši nedzēsīšu laukā, nevēršu vaļā, jo atvērt meilu un redzēt, ka tev ir viena, lai arī veca spamvēstule, ir patīkamāk, nekā redzēt, ka neviens neraksta.
aizmirsu apsveikt baibiņu dzimšanas dienā, aizmirsu atgādināties vēlāk, tagad kauns, es vispār pa nedēļas vidu dzīvoju cita pasaulē, ar citiem cilvēkiem, citām nodarbēm, bez datora istabā, taču ar neierobežotu laiku stacionārā telefona sarunām.
jāaiziet uz staciju nopirkt biļeti rītrītam, jāieiet paskatīt kādu biezāku jaku, un varbūt arī dziju, zaļu, jo pa nedēļas vidu esmu bez vijoles, ar klavierēm vēl līdz galam nespēju, tāpēc ļoti gribas adīt. cepuri vai šalli? varbūt abas vienā gabalā.
brīžiem sajūta par kādiem diviem, trim gadiem atpakaļ. brīžiem sajūtu iedomātu rutīnu. tādu, par kādu sapņo, vecumā, kad gribas apstāties, kad gribas stabilitāti, bet īštā rutīna vēl tālu.
bez vēlmes pamosties citā vecumā, vietā un cilvēkā.