man ir vidējā izglītība.
drausmīga nolemtības sajūta.
:D

Bail fotografēt bērnus, kas nav manējie,
mammas, kas nav manējās, tētus, kas nav manējie,
bail tikt pieķertai mirklīgā cilvēka zādzībā
un atmiņas piesavināšanā mūžīgai zemapziņai.

Mazulis rāpo pa vilciena grīdu, šļūc slidkalniņu maza, bezzobaina mute,
kliedz, garās rokās šūpodamās, sīka šimpnanze, man sarežģītās acis
un nav vairs it neviena, kas nāktu izkompostrēt ainavu aiz loga,
es gribētu, pat ļoti, vai jūs, cienītā, vai godātais manu biļeti varētu apskatīt
kailiem sāniem, pakutināt, tad zemāk, par sliedēm un pēc tām, par kalniem
(paceļam).