kad gribēšana lielāka par varēšanu,
čau, mamm, un laižu zaļās tālēs,
ausī iebāžu rociņu un visiem saku:
labdien, es putnus nekad nedzirdu,
un jūs? kad pirkstu galiem bijīgi
pie manas rokas, nost, tad atkal klāt,
jūs sakāt, ka te putnu vispār neesot,
tāpat kā medus, kameņu un klinšu nav.
kad varēšana liekāka par gribēšanu,
čau, podziņa uz nekurienes biksēm,
uz manas rokas salaidušies putniņi
ar knābjiem tevi, līdz pavisam vaļā,
tik ļoti vaļā, ka krīt laukā tāles
gan zaļās, gan ar tās, kur kamenes
lien putniem paspārnē un dūcindūc:
mēs medu nekad neredzam, tā vispār nav.