tu ap manu krastu sienies
ceļas ūdens līmenis
tu ap manu krastu sienies
katru dienu augstāk
tu ap manu krastu sienies
jūra pienāk tuvāk
tu ap manu krastu sienies
krasti pienāk tālāk
bet
tu ap manu krastu sienies
būdams otrā krastā
tu ap manu krastu sienies
sienies arvien stiprāk
tu ap manu krastu sienies
attālinādamies
otrais krasts ir pirmam krastam
vienmēr otrā krastā
pat ja tā jau jūra
pat ja okeāns
es ap tavu krastu sienos
dzīvi sienu vidū
.
.
.

neuztraucies, tas ir tikai kečups
un tavi draugi ir patiešām skaisti,
un ja vienmēr ir kāds, kam nomazgāt muguru -
varbūt patiešām vairāk, varbūt pat mazāk nevajag.

sīkas skudriņas teciņiem vien skrien pie tevis,
un varbūt tu sajūties kā sildītgribošs talants,
varbūt pat noskalo kečupu ar visām skudriņām siltām,
un iesmejies iesmelies pavasarī iesmejies.

neuztraucies, tas ir tikai pavasaris,
un tava mugura, ko mazgāju, patiešām silta ir,
un ja viss šķiet tik, cik vajadzīgs - varbūt patiešām,
pat ne vairāk, ne mazāk, tā tomēr nav kļūda aprēķinos.

šodien ielejas ielejas manī ar kausu
un pakalnes gāž kā no spaiņiem un kannām,
kļūst ceļi tik mīksti, ka ieļimstu zemē
un uzsūcos tā, ka aiz paliek sauss.