yes, you are the one for me
can't you see it you son of a bitch

nekad neesmu varējusi saprast, kas man ir par grūtu un kas jau sen pāraugts. kad lasīju borhesu (arī rembo, bodlēru lasot līdzīgi), bija brīži, kad jāapstājas un jālasa vēlreiz, jo nebiju dzirdējusi, ko izlasīju. kad lasīju einfelda neļaudis šādi nedzirdēju veselām lapaspusēm. bet sajūtas ir dažādas. zinu, ka borhess man derēs vēl gana ilgu laiku, bet tas pats einfelds - vai tiešām tālāk par borhesu, vai man līdz viņam vēl ir jāizaug vai arī šīs drēbes man jau par mazu.
lai vai kā, atbildi es zinu šā vai tā. pārāk lielas vai pārāk mazas tās drēbes, ja tu gribi valkāt, tev ir jādabū mugurā. un papildus elastība dzīvē par ļaunu nenāks.

swim, swim, robert, reach the sunrise,
then you will see a sunshine....

Mūzika: goran_gora

Nolauztu lapiņu ieliec ūdenī, un drīz tā laidīs saknes. Sēklas, spraudeņi, meristēmas, potzari - tā ir brīnumlaboratorija, kur cilvēku rokdarbos atmostas dzīvība.
Mīlestība uz koku ir ļaut tam augt savā vietā un nenest koku mājās.
Tātad zeme un ūdens ir maizes silta māja un piens.
Augi ir atkailināti dzīvnieku un cilvēku iekšējie orgāni, un šo būtņu orgāni ir augi. Tik trausli un reizē tik sīksti dzīvotspējīgi.

Oma teica, ka vienīgais, kas cilvēkiem no augiem esot, ir mati un nagi. Ompai mati bija šķidri un plāni, nagi biezēja dzeltenpelēkzaļās piepēs. Mati un nagi..

Svaigi un jauni augļi un dārzeņi ir erotikas esence, kas aizsāk miesā dzīvību un caurauž ar gaismu, un tie principā neatšķiras no dzīvniekiem un cilvēkiem, savukārt veci un savītuši augļi un dārzeņi arī kvalitatīvi neatšķiras no cilvēkiem un dzīvniekiem nekroskābes dēļ.

Gustavs juta sev pie lāpstiņām Lenvijas mazās, mīkstās krūtis, tās kustējās kā viņa paša spārni .. tātad re, kāpēc vīrieši nelido - jo viņu spārni ir pieauguši sievietēm priekšā. Vēl nesen krūts izskatījās Gustava galvas lielumā un tās saturs lija viņā iekšā. Pēkšņi likās jocīgi - "ēst mammu". Tad taču arī tētis bija jāēd. Mammas piens un tēta asinis. Gustavs sajuta triecienu, ka tā nekad nekad vairs nebūs. Ķermeņa kontakts ar mammu ir beidzies uz mūžu, bet bez ķermeņa viņš mammu nemaz nepazina, tā bija sveša sieviete. Pirmoreiz Gustavs neapzināti - ar ķermeni - sajuta, ka guļ vienā gultā ar kādu citu - sievieti, nevis mammu. Viņš plaši atvēra muti un mēģināja atcerēties krūts galu mutē - ar mēli viņš to aplaizīja, aptvēra ar lūpām un tad sakoda zobus. Zobi. Tad viņam nebija zobu un krūts galu viņš saknieba ar savām bezzobu smaganām. Tādām pašām, kā tagad Ompai. Varbūt Ompai vajag pazīst kādu jaunu krūti un viņi arī sāksies no jauna.

Bet koki ir karaļi un dievi. Viņi aug lēni un ilgi, dzīvo gadu simtiem, pat tūkstošiem, iecietīgi un pacietīgi viņi noskatās dzīvnieku un cilvēku dzīvēs un darbos, kā pēdējie cīnās par un pret jebko, karo, iznīcina, cieš, krīt un atkal ceļas, tiecas viens pēc otra, lai cīnītos un sāktu visu no gala. Bet koks, kur sējies, tur stāv visu mūžu, viņš neskrien citur, kur labāk liekas, bet aug tā, lai labāk būtu tepat uz vietas.
Un augi nerunā. Jo viņiem nav jautājumu, bet valoda noteikti ir radusies no nepieciešamības jautāt un no slinkuma darīt.
Koki ir ēņģeļspārnu spalcas, kas augot atgādina par mūžīgo ceļu augšup skaistumā un mīlestībā. Bet cilvēkiem nevajag - viņi izcērt zemes saknes un zaru takas uz debesīm, viņiem vairs nevajag draugus, kas kļūst par ģimeni, un mērķus, ko sasniegt. Tādi cilvēki ir saulē izkaltēti, vēju apgrauzti un lietū sablīduši pelēki dēļi divu pamestā atejā.
Spēks, mīla, atmiņa ir miljoniem reižu sīkstāka un izturīgāka augos, bet ne dzīvniekos, kur nu vēl cilvēkos. Augs atceras sevi un mīl stiprāk, un no tā rodas spēks Ataugt, bet ne dzīvnieks, ne cilvēks no norautas rokas vai kājas nevar ataugt, - ir tikai divas iespējas - viena un pēdējā.

Un atgūt šo mīlestību ir tāpat, kā no spilvena atdzīvināt jēru - Nav iespējams. Par to var tikai fantazēt, bet ne iegūt. Un skolā to Nav iespējams iemācīties.

Augu vienīgais dzīvesveids un mērķis ir augt augšup uz sauli. Protams, arī augi ir dažādi, tostarp ložņājoši, tumsā un ēnā mītoši, bet arī tādi augi netieši var izdzīvot tikai, ja tuvāk vai tālāk, bet kaut kur līdzās vai virspusē ir tie, kas dodas augšup. Arī savvaļas pļavā, kur visa kā ir biezs, kur katrs cīnās par lielāku sakņu vainaga vietu zem zemes un vasu virs zemes, arī tur augi tiecas pirmkārt augšup, nevis apkaro un nomāc otru sev blakus. Izdzīvo tas, kurš iegūst labāko vietu zem saules. Kultivētie augi savukārt cīnās par horizontāli ģeogrāfisko izplatību, jo halogēnsaule visiem ir nodrošināta vienādā spožumā un augstumā. Šie augi bieži vien kašķējas, klīrējas, ir greizsirdīgi un nenovīdīgi, aplīp un aplaiž cits citu ar slimībām un piebur parazītus.
Pat ja kokam iepatīkas kāds cits koks, tik un tā viņš neiet pie otra, bet abi mīl pa gabalu, netraucējot viens otram, audzējot zarus tiktāl lielus, plašus un augstus, ka piepilda pasauli, aizsniedz tālumus, un kādreiz visi koki sadosies rokās. Koki neprasa mīlestību, viņi to dod visu mūžu. Koki ir tik pašpietiekami. Bet kad cilvēki iemācīesies mīlēt viens otru tik atturīgi, nepieprasoši un vairs nelūgs mīlestību, jo būs pilni ar to, un mīļais/mīļā būs kā koks blakus mājām ārā aiz loga?

Fanijai priekšā bija viegls mūžs, likās, tas aizskrēja par ātru.
Gustavam priekšā bija grūts mūžs, šķiet, dažbrīd tas vilkās par ilgu.

kad manis vēl nebija, es vienkārši nebiju. es biju sarežģīti. zvirbulēns

man ir ~20 Mb ar pašas grieztām, internetā čieptām un meklētām 100X100 ikonām, no kurām es lietoju labi, ja kādas 15. bet kaut kā nevaru izdzēst.