(Neprotu draudzēties.)
(Protu klusēt vai iemīlēties.)
(Hroniska mīlestība 1:39 naktī.)

Šļūkdami pa kāpņu margām,
mēs gudrojam nosakumus grāmatām,
Ko izbarot pīlēm, vaļiem un kārnajiem.

Pastāsti man par sevi,
kad tev būs sešdesmit,
Vai būsim kopā, barā vai vieni,
Nestāsti tagad un noguli nakti,
lai rīts mostas tirpstošs un sārts,
Sīksīkas skudriņas tek.

No kokiem gleznās dzimst pakļaušanās,
un vējš dzenā hroniski vientuļus rāmjus,
Rāmjus vēl nerakstīto grāmatu ilustrācijām.

Šļūkdama pa kāpņu margām,
lasu horoskopus, sāku noticēt.
Mana mīlestība ar tevi vienā dienā,
vienā gramatā esot dzimusi -
Kā sauksim?

Nav pretīgi. Ir skaisti.
Viņi visi, lai piedod vispārinājumu, patiesībā ir maigi,
slapji un maigi tur iekšā, kā kastaņi grāvī
asiem kažokiem, bezseguma iedomība,
ļauj nolaizīšu tev starp kāju pirkstiem,
tas ir tāds fetišs, translits un gastrīts kaut kur ap pārdaugavu.
Jau rīt,
rīt mēs visi būsim kaili,
ļausim nolaizīt savas slapjās un maigās iekšas,
jau rīt mēs būsim pieauguši,
pieauguši pie vēl neesošām brūcēm.
Tu pabrīdini mani, ja aizmiedz pa ceļam
uz zemi, pa ceļam pie aizmirsta izpletņa grāvī
pie kastaņiem, slapjiem un maigiem
kā iekšas.
Nav pretīgi. Ir tikai skaisti.

Nakts klusumam metu ar kabatas lukturīti.
Atbalss nekam, skaitu sekundes līdz pērkonam.
Uguņošana ir patērētāja ziedojums debesīm.
Ziedo kam? Katrs pa savam, ziedo arī tērētam.

Tagad tādi laiki un māte ietin miglā zvaigznes.
Tikai vēlējāmies redzēt jauno gadu atnākam.
Līkam ilgi jātaisnojas. Mēs tikai iemūžināt gribējām,
Nofotogrāfēt piemiņas plāksnei uz sliekšņa.

Ja jelkāds ir tik augstu, tālu un cēlu kā Viņš,
Zibspuldze jāmet debesīs, miglā.

Nakts klusumam metu ar kabatas lukturīti.
Cerēju paspēšanu, nenodzišanu, apgaismošanu.
Metu augstu, klusums atbalsoja - Sāp arī, muļķi!
Bet jauno gadu - neieraudzīju.

Nats ziņās noklusēja, ka migla pieelpota,
un jaunais gads ne pa augšu, ne pa tālieni,
bet pa dziļumu, kāju pēdām un sirdi šurp lien.