Virs veikala ieejas baloja izkārtne: GAĻA.
"Visvairāk man bail no tā, ka tu nesīsi man uz mājām gaļu, - sacīja mana meitene. Mana meitene bija māksliniece.
Ozoli vēl neziedēja, birzs bija caurspīdīga - ir tādi krekliņi; zaros, apskurbuši no maijmēneša, svilpa strazdi, bet pa zemi - kā tādas dzimumzīmītes-dzimumdzīvītes - steidzās mārītes.
Es noplūcu gārsas dzinumu un notiesāju.
"Gribi, pārtikšu tikai no tā, no kā tu?" es sacīju. "Tas ir, no tevis. Cilvēks ir tas, ko viņš ēd, teica reiz Cicerons."
Mēs sēdējām uz zemē guloša ozola stumbra. Aiz birzs, pa uzbērumu, aizripoja elektriskais, no pilsētas. Uzbēruma vējpusē zeņķi svilināja pērno zāli, gaisā klejoja dūmu smarža. Vīraks.
"Tu neesi nopietns," sacīja mana meitene. Pareizāk sakot, meitene vēl bez šī apzīmētāja.
"Zini, no kā man vēl bail?" turpināja meitene bez apzīmētāja. "Ka es pieradīšu pie tevis un tu pieradīsi pie manis. Tas ir gals."
"Zini ko? Tad nevajag. Nevajag vairāk neko. Viss. Ejam. Tu vēl pagūsi uz vilcienu."
Piecēlos. Visvairāk man nepatīk visāda mudžināšanās. Ja esi puķe, tad ziedi, ja ne, tad sakņūpi. Kā tas stumbrs, uz kura tikko sēdējām. Sakņup. Dod vietu dzīvībai. Netraucē. Nebojā to.
Pēc tik mokoši ilgās ziemas iegūtā zaļā un sārtā dzīvība lauztin lauzās laukā no visām zemes porām. Re, lazdas ziediņa un skaras skaistā atmošanās - ne viens, ne otrs nebaidās no pierašanas! Re, kā tauriņi nebaidās. Re, kā māllēpīte nebaidās no kamenes. Re, kā mārīte nebaidās no mārīša!
Man ir smagi, man sāp, ejot pāri asnot sākušajam laukam, kurā mēs arī varējām būt tādi paši. Piedod, maigā pavasara dzīvība, ka neatbilstam tev šobrīd. Mums, tādiem, te nav vietas, mēs tev tādi nederam, bet es tā nebiju gribējis, tici man.
"Kāpēc tu nerunā?" saka (mana) meitene, kad tuvojamies dzelzceļa stacijai. Saule tikko nogājusi.
"Ko tad lai es runāju!" atbildu. "Sākšu runāt, bet tu, pasardies, vēl pieradīsi..."
Aizjoņo elektriskais.
"Es nokavēju?" saka meitene.
"Tas nebija tavējais."
Klusēdami mūs vēro bērzu stāvi, stigmalas eglīšu tumšzaļā josta.
Perons.
Meitene sāk runāt.
"Vajag izsacīt visu līdz galam," viņa saka. "Citādi rodas pārpratumi, nevajadzīgi pārmetumi."
Bet man gan šķiet, ka šodiena vairs nav glābjama. Tā ir pagalam. Pārāk sabojāta. Nav pat vērts lāpīt. Tālāk - kas būs, būs. Vienīgi - kaut kāds rūgtums sastrēdzis. Vai tad nezini, ka pierašana neizbēgama? Un ka tā nemaz nav kaut kas slikts? Tu to nezini? Kā tu vari nezināt?
Bet ja nu patiesi nezini?
"Tūlīt būs tavs vilciens. Aizvedīs tevi tavā naktī. Tavā vien. Tur, kur ne pie viena nav jāpierod!"
Meitene paskatās manī. Tad pulkstenī. Knibinās ap somu.
Manī aug dusmas. Kā kalns. Kā vulkāns. Tagad jau vienalga. Ja gals, ja fināls, tad - karalisks! Ar uguņošanu.
"Tavai zināšanai. Par to gaļu. Man visa pasaule ir - dzeja. Un nekas cits. Arī šis perons. Visa pasaule ir materializējusies dzeja, saproti? Tas vilciens, kas tuvojas. Mežs. Lidmašīnas atstātā švīka debesīs. Stacija. Dzelzceļš. Upe. Gan tā aizbērtā, gan tā vēl neizrakstā. Tas viss ir dzeja, bet tu runā par kaut kādu tur gaļu!"
Gandrīz jau kliedzu, jo elektriskais spēcīgi bremzē, bet arī tas man ir dzeja, nolādēts!
Pieceļos.
Meitene paliek sēžam. Kas te notiek? Durvis tūlīt aizšņāksies ciet!
Gatavs, vilciens sakustas, aiziet.
------------------------------------------------------------------------------------------
"Tad, kad tu tā sāki runāt, man palika tik labi, ka gribējās tev pieglausties," sacīja meitene rītā, nosalusi kā diegs."
No ausmas puses birzī ienāca agra gaisma, ugunskurā saira kāds sadedzis zars, gaisā ieaudās dūmurdziņa un strazda rīta svilpe, tālumā pamazām modās pilsēta.
"Drīz nāks pirmais vilciens," es sacīju, celdamies augšā no gulošā ozola stumbra, uz kura visu nakti bijām sēdējuši.
Gluži visu nakti ne. Neatceros stundu, bet, mēnesim apgaismojot piepilsētas laukus un ieliņas, bijām aizstaigājuši līdz gaļas veikalam. Meitenes somā bija guaša krāsu kaste, dāvana krustmeitiņai dzimšanas dienā.
Uzbūvējis no taras kastēm paaugstinājumu, paņēmis krāsas un pindzeli, pakāpos uz paštaisītajām stalažām un modificēju veikala nosaukumu pa savam:
LAKSTĪ
GAĻA