lasot tādas grāmatas, valoda ieiet galvā un uzsāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. tādos brīžos galvā skanošo, nevar pierakstīt, jo pat visātrākais un īsākais iemūžināšanas ceļš, būtu pārāk ilgs.
tādos brīžos naivi noticu, ka varbūt tomēr, varbūt tomēr es mazlietiņ jūku prātā.
kaut drusciņ.

iedomājos bildi, diezgan banāli, bet pierakstīšu -
sievietes roka un vīrieša roka, ar atklātu plaukstu uz augšu, abu roku pirkstu gali viens pret otru, uz delnas pamatnes iespējams taktsvītra/atkārtojumzīme, uz pirkstiem kā uz piecām nošu līnijām izkārtotas nošu zīmes, pirkstgalu savienojumu vietaa iespējams takstvītra/vijole/cits intstruments/kautkādssimbols.