sestdien 16:00 prozas lasiijumi
tas taa kaa buutu normaali
bet
sestdien SKOLA???
veeee

Pasauli nevajaga vadīt, labot, mācīt, skolot, virzīt. Mākslinieka uzdevus ir censties sekot, izsekot, uz pirkstgaliem klusi kā kaķim zagties pakaļ, pūlēties pamanīt, pēc iespējas mazāk pievēršot uzmanību sev, vērot, censties saprast, tulkot, bet tā, lai nesanāk rupjš tulkojums, pierakstīt vienkārši, sev zināmā zīmju sistēmā. Visu uzrakstīto tūlīt vajag atmest. Tiekties pēc gudrākeim cilvēkiem par sevi, kaut ko nesaproti. Neko neapsmiet, jo nekas te nav apsmejams pēc būtības; ja kas ir apsmejams, tad tikai pats. Ieraudzīt savu niecīgo vietu - intividualitātes vieta pasaulē vienmēr ir sīka, - bet nenoskumt, neizmists, necensties izmisumā padarīt sev galu, pieņemt to, paklanīties ar cieņu pret pasauli. Tai pašā laikā glabāt sevī kādu istabu, kur neviens netiek iekšā, kur valda mūžīga nekustība, pašam tur bieži neciemoties, tikai zināt, ka tāda ir un ka tā dod spēku un visu, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Un vēl - nerunāt, nedomāt viegliprātīgi, tā nedzīvot, cik vien tas iespējams, lai gan nav iespējams, bet apkarot sevī vieglprātību, dēļ kuras citiem rodas ļaunums. Brīnīties un apbrīnot visas esamības izpausmes, bet nebūt to varā. Nabūt neviena varā, savu nāvi nest līdzi kā nazi, ar kuru vari jebkurā brīdī izbēgt no cilpas. TOmēr nepieņemt no likteņa sadomātas, muļķīgas cilpas, tādā veidā par muļķību paspēlējot dzīvi. Vienmēr paturēt prātā, ka tepat blakus ir kāds jūtīgāks, daudz jūtīgāks par tevi, kurš visā augšminētajā jau dzīvo, kamēr tu pieraksti uz papīra, ar to rādot, ka pats pēc tā vēl tikai tiecies.
Inga Ābele "K-esmu"

Stāsts ir mūžamežs. Vienmēr bijis un būs mūžamežs, kurā rakstīdams maldies. Ja to redzi no augšas, tas jau nozīmē, ka stāsts jāatmet. Jo mūžamežā ir savi noslēpumi, kuru atklāšana sagādā prieku, bet ja redzi to no augšas, kāda interese var būt rakstīt?
Cilvēki raksta un lasa stāstus tāpēc, ka ar vārdiem tā īsti viens otram neko nevar pateikt.
Paradokss. Bet tā ir.
Inga Ābele "K-esmu"

"Es domāju, ka mirstu, bet izrādījās, ka gatavojos dzīvot."
To pēc LSD seansa teicis kāds pacients, pārfrāzējot Leondardo da Vinči uz nāvs gultas teiktos vārdus:
"Es domāju, ka dzīvoju, bet izrādās, ka gatavojos mirt."

Par nāvi domā tikai nenormāli cilvēki, teica Ārne. Kāpēc normālam cilvēkam jādomā par nāvi?
Nāve viņam ir tas pats, kas jūra vai akmens, vai viņš pats. Dabiski ietilpst ainavā.

Inga Ābele "K-esmu"

strādāt negribas nemaz, laikam dzejnieks būšu

Are there one or more people who currently find you romantically desirable?

This Is My Life, Rated
Life:	6.6
Mind:	7
Body:	6.3
Spirit:	6.3
Friends/Family:	5.3
Love:	3.1
Finance:	7.2
Take the Rate My Life Quiz

salmu vīkšķis un diega spolīte
para ram para ram param
man būs pašai savs zūijs, pašai sava frenija no salmiem
pašai savs andža no kaimiņu korpusa moskovkā
un vilcieni divos pretējos virzienos (viens pie otra)
pašai savs krievu svētceļotājs ar uzrakstu uz krekla "Soviet kitch"
Pilgrima ilgais ceļš kāpās
para ram para ram param
mans pilgrims kāpās, kāpās
kāpās atpakaļ
nerimtīgi salmi un diegs