aplasīju satori ieliktos fragmentus no bargā dienasgrāmatas. forši un tā, bet galvenais - sailgojos pēc tādas dienasgrāmatas, kādu nekad tā īsti neesmu rakstījusi. gāju tur, ēdu to, redzēju šito, tas izraisīja to, savukārt tam tas likās tā, domāju, ka tā un aizgāju arī citur, dabūju vēl kaut ko... :)
.. vakar un šodien mūsskolā projektu/zpd dienas, bet tādiem kā es - konsultācijas eksāmenu priekšmetos. Vienā dienā pa četriem gabaliem stundu ilgu nodarbību. Somu meitenes stāstīja, ka pie viņiem tā esot - stundas 60 min, kādas piecas dienā, lielīja, ka forši, bet mans 45 minūšu organisms 46. minūtē jau sāk dīdīties un atsakās uztvert informāciju. Nogurdinoši, bet brālis teica, ka universitātē pieradīšot. Man vispār ir ļoti jauks brālis, viņam nesen palika 31, abi ar sievu  dzīvo mājas otrā galā,  un es jebkurā laikā varu izbaudīt to, ko bērnībā nedabūju, jo brālis vienkārši nebija mājās. Kutināt līdz baltajām pelītēm, runāties agabenukumukušukutavasaga valodā, lēkāt pa virtuvi - dauzīties un smieties tā it kā mums abiem būtu 9 gadi. Nē, ikdienā mēs abi esam gluži normāli attīstīti cilvēki, sīki zvēri mēs esam tikai dažkārt. Iedomājos, kā būs tad, kad piedzims mazais bupsis. Tā diena nemaz nav tik tālu. Bet līdz šim viņi tiek galā ļoti labi - es vēljoprojām esmu sīkais, bet bupsis ir mazais. Sīkais un mazais. ^_^ Tik ļoti gaidu to dienu, kad sīkais ieraudzīs mazo vaigu vaigā.
Šodien uzzināju, kā gājis miniatūru konkursā - 2. vieta, tātad otro reizi pēc kārtas būšu cēsu kalendārā. Es nekad neesmu apmierināta ar to, ko uzrakstu. Varbūt man tas sagādā prieku, taču apmierināta neesmu nekad. Labi nav nekad, un nezinu - varbūt tieši tādēļ man brīžiem kaut kas pat izdodas. Bet ja nu es kļūtu pašapzinīgāka, drošāka par saviem vārdiem un to labskanīgumu, varbūt tad rakstītu brīvāk un galu galā rezultāti būtu baudāmāki. Diez vai. Man tā vienkārši ir. Es nedrīkstu sev noticēt. Tāpat kā mani nedrīkst atklāti lielīt. (bet jāpaliela ir. citādi galīgs pļurkš.)
Aizgāju uz muziķeni, bet tur visas telpas aizņemtas, netiku iespēlēties un par cik jau tā gāzos no kājām, spēlēju vienkārši krimināli. Ar to spēlēšanu  ir drausmīgi jocīgi, viss ir sadalīts periodos - vienu brīd varu spēlēt kaut visu laiku, bet pēcāk vijoli pat rokās nespēju paņemt, kaut gan iekšā ir vai pušu plēsoša sajūta, ka vajag, ka Gribas paspēlēt. Kad biju mazāka pirmais periods bija apmēram nedēļa, bet otrais varēja ieilgt veselu semestri. Laikam ejot, pirmais arvien palielinājās, otrais saīsinājās, tomēr līdz pilnīgi apgrieztai proporcijai vēl neesmu tikusi. Tāds savādnieks. Lieki teikt, ka šobrīd esmu otrajā posmā, un viņš valda ne tikai vijoļlietās, bet arī visās citās darīšanās, mācībās un pat jušanās.
Par mīlestību? Nu es jau teicu - pļurkc arī visa veida jušanās.

nē. nesanāk. nu galīgi nesanāk.