Cik smagam ir jābūt enkuram,
lai apstādinātu augšanu,
plūšanu pāri malām un
vispār laiku kā tādu.

Cik dziļai ir jābūt jūrai
lai tavs kuģis tur nenogrimtu,
savu nāru tomēr ieraudzītu,
noķertu un izvilktu uz klāja.

Cik slapjai ir jābūt tavai mīlestībai,
lai nāra negribētu atpakaļ jūrā,
Cik nogurušām ir jābūt domām,
lai aizmirstu kā viss ar enkuriem sākās.

es piekusu un apstājos tai vietā, kur mala bij tuvu.
nepārplūdu.

Noplēsa Lā taustiņu,
uzlika uz šķīvja
blakus pētersīlīti,
dakšiņu un nazi,
sarkano vai balto
vīnu vai mīlu,
varbūt ķīniešu mērcīti,
lai nedaudz spaisīgāk,
gaisīgāk, arvien gaisīgāk
kafejnīcu kakafonijā
pazūd tonalitātes,
pavārs preperē klavieres.

*-*-*-*-*

saproti, ka tavas ekstremitātes ir ekstrēmas ekstremitātes.
nu saproti, taču!