Dzīvoja nāriņa kanāla malā
tu domā,ka nāriņas pasakās vien?
tad ielēca ūdenī kanāla malā
un atsita galvu pret kanāla sien.

tu domā ka sienas ir mājās vien?

tad acu priekšā nāriņai sagriezās viss
kā ierijot cikladolus tīģeris skrien
un sākās tai sirreālais sapnītis
un sapņos tā mūžīgi mūžos arvien.

Sēdēja kanāla malā kāds zvejnieks
tas nāriņas meklēja, ķēra tās tīklos
un sēdēja kanālamalā kāds dzejnieks
tas ielēca kanālā nāriņai pakaļ

Bet sēdēja kanāla malā šis zvejnieks,
uz brīdi tam likās - ūdenī novirmo nāra.
Viņš sajutās sevī kā varens dzejnieks
lai noķertu nāru sev dzeju kāra uz āķa

un noslīka dzejnieks jo neprata peldēt
tā viņam vajag nodomāja nāriņa
jo sen jau bija ievērojusi vientuļo zvejnieku
kas kanāla malā zivtiņas baroja un slānija
pēc tam it visas atdodams vecrīgas runčiem
viņa mīlēja zvejnieku un mīlēja slānīt
gliemežnīcas, lai dabūtu pērles laukā
un mīlēja mīlēt un dzejniekus gānīt
un mīlēja kanāla sienu. ar galvu. ikvakar.

pietiek ar nelielu blonduma devu
paplašinātajās acu zīlītē
spietiek arvien pietiek, kad ceru
ka neviens izņemot mani tevi nemīlēs
bet man tiešam jāiet mācīties
viņš piebilda un aizvācās, maita
lai gan sapratu jau tad, kad teica ka nemīlēs
kad teica, ka neesmu kas vairāk kā aita
dāvids 4.10.06


Pietiek kaut ar nelielu blonduma devu
manās paplašinātās acu zīlītēs,
lai saprastu, ka tavas ausu gliemežnīcas
ir visskaistākais veidojums dabā.
Un kad es savā mīlestībā pret tevi,
kļūstu par četrgadīgu, izspūrušu bižaini,
spalviņās uz pirkstu virspusēm ir grūtāk iekosties
nekā tajās uz augšstilbiem un pazodes.
Tik neprātīgi kut elkoņos, kad tu saki:
es tevi atkal, atkal mīlu, pietiek,
man pietiek kaut ar nelielu mežonības devu,
lai Dzīvotu Tevi kā emu savu tuksnesi mīl.

Nelielu devu sirds aritmijas un atpalicību no modes kā apvelkama trafareta,
lai savā nepaplašinātu teikumu laikā es saprastu, ka mīlestība ir labākais lsd,
un to, cik neprātīga tā drīkst būt savā atkarību radošajā darbību ķēdē.
grū 04.10.06.