legāla
khem :)
ai vienalga
mājās tikai pa sestdienām un svētdienām tagad, citkārt vaivaros vai asaru stacijā un tad man ir nepilni 4 gadi.
uz galda stāvēja divi karodziņi. viens pie mana šķīvja. otrs pie māsas šķīvja, jo Bea vēl neizjūt vajadzību pēc tadas lietas kā šķīvja. un vispār viņa ir skaista. ļoti. un ļoti viegla. paņemot rokās, no viņas nedrīkst nolaist skatienu, citādi liekas, ka rokas ir tukšas. tikai tāds mīksts siltums. un kaut kādām acīm jau redzu, kāda viņa būs izaugusi, ko darīs, kā runās un dziedās. tas liekas tik pašsaprotami. es tagad par to nerakstīšu. burti pārāk plakani.
kā vaļi viens otram dzied geršvina meldijas, kad nakts okeānā ir gaišāka kā debesīs
tā es izmainos, izģērbjos, pāreju no vienības mierā, tik ļoti es pat mīlestībai par nogurušu jūtos.
tikmēr jūra ar mežrozīšu augļu bojām atpūš rītu uz krastmalu un pēkšņi tik obligāta šķiet pamošanās,
ka es ceļos un eju, lai ar mazu gaišmatainu zēnu kopā liktu sliedes starp zilajiem ōpīšu soliem.

atradis šo, viņš teiks - Tu taču neproti to izlasīt, vai ne? Atnes man lāci un piparkūkas, es gribu apmest kūleni, vai tu arī tā māki?