izdarīt labu un pazust, tā lai vēlāk neviens nenotic, ka vispār kas bijis
kādēļ tā nevar? bezatbildīgi izdarīt labu.

es ceļos sešos, septiņos un piecos es ceļos, kaut projām iet jau gatava es trijos naktī biju, tas ir odu bezmiegs un rasas paliekas zālē, šūpoju odu uz pleca, līdz aizmiegam abi, ja tev kož, kod pretī.
iesim trijos naktī diennakts veikala pārdevēju apciemot un sveiksim viņu ar tuvojošos lēktu, siltu tēju termosā un eklēriem papīra maisiņos.
helikopteri meklēja mūsu pazudušās šalles, slimnīcā tās pieslēdza pie sistēmas un pūlējās atdzīvināt ar elektrošoku, tev piezvanīja un teica, lai braucot nodziedāt šūpuļdziesmu, tu satraucies un kliedzi - tīras vilnas, viņas taču ir no tīras vilnas! gājām atmuguriski, mājām ardievas pārdevējai, sviestmaizes atstājām desai un sviesta apskāvieniem. mēs braucām ar trīs audzītēm stundā un tu notrieci savējo, viņa cēlās un vaicāja, vai atceries trīslitru burkās sagūstītos amazones krokodilus, tu saprati un teici nē, viņa cēlās atkal un gāja pie citām audzītēm, priecājās par aizmiršanu, uzmiršanu, tikai pamirdamas viņas panira sev zem ceļiem un nu jau mēs braucām ar četrām audzītēm stundā. viņas cēlās. viņas cēlās atkal. un es teicu. ja saēdīšos skaidas, man sāks plaukt lapas, es teicu, ka labprāt kādreiz nogaršotu orhideju saknes, tu dungoji vilnas šūpuļdziesmiņu helikopteriem un lūdzi galveno adītāju debesīs neatdzīvināt mūsu pazaudētās šalles. tu teici, ka labprāt kādreiz nogaršotu pienu. bet pārdevēja stāvēja veikala durvīs un māja mums ardievas. pulkstenis vēl joprojām rādīja trīs naktī. bet mēs bijām vairāk.
vairāk kā trīs.
iepļāvu taurenim vasaras pierē
vīgriezi un pīpeņu vainagu