mans mirklis ir aktieris lieliskā teātrī, no malas tāds rāms, mulsi nevainīgs, tīrs, viltīgs ielien man plaukstā kājiņas sildīt, - es jau neko, es tik tā, tik mazliet.
ļauju noslēpties acīm, ticu mirklim, ka sargās, naivi apsolos neatvērt plaukstu nevienam, bet ak - sadeg mirklis un paceļas spārnos, svilst līdz saulei un rauj mani līdzi.
mirkļa verdzene, degu es sarkdama liesmās, tik paredzama kā dzelzs zem kalēja rokām, plaukstā slēgusi mirkli, mirklī slēgusi sevi, neko nedzirdot, nejūtot, pēkšņi top skaidrs, ne jau es esmu saimniece grāmatā savā, ne jau es savas lappuses kārtoju, satura rādītāju izdzēsis mirklis, un raksta jaunu - ik mirkli citu.
|