es esmu tāda kādu es sevi uzrakstu. (aksioma)
un tas ir mans ierocis. tad kādēļ gan es šo ieroci neizmantoju savā labā?

Ciba ir tāda apostīšanās. ierauga, paosta vienā galā, otrā galā, ierejas, ieņurdas vai nolaiza dibenu, varbūt pat apliek siksniņu un savienojas ar saitīti, kopā pastaigājas, pa laikam parej, paņurd vai palaiza atkal. siksniņas ap kaklu vairojas un vairojas, saitītes velkas un sienas kopā, bet paliek un nekur nepazūd. neviens nezin, varbūt vaukšķis otrā saitītes galā jau labu laiciņu ir atstiepis kājas, bet pat ja tā, viņš vēl joprojām velkās līdzi saitītē.

Kādreiz es tiecos pēc šīs anonimitātes, pēc bezvārda, bezsejas, bezskaņu dzīves. man bija nepieciešams būt redzamai neredzamitātei, izdomātai realitātei.
Tagad es gluži otrādi vēlos, lai šeit būtu kaut viens cilvēks, kurš man atgādinātu par īstenību, kurš būtu īsts un zinātu, ka arī es esmu īsta, nevis izdomāta, ka manī rit asinis nevis nullīšu un vieninieku rindas.

kāds no jums nav tulks?

liela izrēķināšanās - maziņa izrēķiķināšanās

uzzīmē ar baltu krītu, kā es bezdibenī krītu, nosit manu garlaicību, sadedzini pamācību.

drīkst nolamāties, nolīmēties un nolomoties?
ir grūti būt jaukai.

katram sevi cienošam klaberim ir jābūt vismaz vienai jūzerbildei ar mīļās ainas portretu! tas ir cibokrātiski! tu taču esi cibokrāts?