publikas klepus starp koncerta daļām

jāpamēģina. nea. nesanāks. bet gribās gan. es esmu ķirbis ar izdobtu vidu. izkaltis pie tam un grab. nav iekšā. bet varbūt vienkārši nenāk ārā. kundera stāv man uz galda nemirstīgs, bet es vienkārši nevaru, tāpat kā vijoli nevaru paņemt rokās, tik ļoti sveša un auksta pēkšņi. kustēt negribas, šņācu pie televizora vai netā, nav jau atšķirības kur. kašņājos vakar pa veco meilu - es saprotu it visu ko cilvēki ir rakstījuši man, bet man nekādi nepielec tas, ko esmu rakstījusi pati. vienkārši nesaprotu. neatceros. tik sveši. viens gan - lai cik īsu vēstuli man kāds nebūtu atsūtījis, pretī tas vienmēr saņēmis milzu memuārus. atceros, ka es par to dikti bēdājos un pūlējos rakstīt ne vairāk par saņemto. cik tu man, tik es tev. un man izdevās. es vairs nemāku rakstīt vēstules. es māku tikai paziņot cilvēkam, ka esmu saņēmusi viņa ziņojumu un viņam saku to pašu. cilvēks piedzimst un iemācās runāt, lai pēcāk mācītos klusēt. un tad atkal censtos runāt. varbūt es neiemācījos klusēt, bet tagad es mācīšos runāt. kaut vai klusu.