sals un putenis. roka savilkta dūrē, balti pirkstu kauliņi zaigo, es klauvēju un man top atvērts. tā jābūt. siltas elpas mutuļiem ieputinos telpā, taču kad no skropstām beidzot nokūst sarma, man ir palikusi vien viņa mugura. ar saviem tik kalsnajam augumam nesamērīgi platajiem pleciem, viņš šķiet gluži kā trīsstūrītis uz vīriešu tualetes durvīm. piedod.
"Pakaries tepat." jā, labi, tepat, kāpēc gan ne, tu man patīc, es tiešām varētu pakārties tepat. viņas arī pakārās tepat. arī viņām tu reiz piedāvāja pakārties tepat, tepat, tepat. tepat noliektām galvām visapkārt uz āķiem pakārušās meiteņu miesas, rokas no sagumušajiem pleciem karājās bezspēcīgas un aukstas. ik reiz, kad sakustos, sakustās arī tās, uz priekšu, uz augšu, pret mani tās ceļas, galvas paslienas augšup un norasojušajās pierēs acu vietā ir dzelteni kanārijputniņu knābīši. tie paveras uz manu pusi, jūtu to kniebienus plecos un tajās jūtīgajās vietiņās zem ausu ļipiņām. sāpes sasējušas manu seju mezglā, kad viņš beidzot pagriežas uz manu pusi. "Kas ar tevi?" no tādiem skatieniem parasti cilvēki vairās, tādas acis kā viņam, ir kas vairāk par kanārijknābīšiem plecos. tās knābj pa tiešo sirdīs un paralizē domu. bieži šis skatiens viņam sagādājis nepatikšanas, tādēļ viņš jau sen vairs neskatās cilvēkiem sejā, bet gan uz to roku pirkstgaliem vai pāri plecam, itin kā tur stāvētu kāds intereses cienīgāks objekts.
istabā smaržo pēc viņa elpas. nav laika runāt, jāturpina darbs. jau mēnesi viņš pārraksta visas notis, kas tam pieder. pārdos internetā. ar roku rakstītajām notīm esot cita vērtība, it sevišķi baroka laika mūzikai. stulbības. palags gultā sarievojies kā japānietes vēdeklis, sega sagriezusies kā viesulis un sasūkusi sevī viņa sapņus. (vismierīgāk esot tieši viesuļa dziļākajos apskāvienos). te nav kur sēdēt, tādēļ apmetos uz gultas malas, bet tiešām uz pašas maliņas. savādāk neuzdrīkstos, man ir bail pārāk dziļi ieelpot viņa smaržu. zinu, ja izdarītu, tad mīlētu viņu. neglābjami. bet viņš sēž pārliecies pār lapu, ar katru do sakot - es, ar katru re - neesmu, mi - mīlams, fa - tādēļ, sol - nemīli, la - mani, si - lūdzu. un es paklausu. jo šķiet ir jau par vēlu. viņa elpa manās krūtīs jau ir savijusi pulsējošu diloņa kamolu. es klepoju asinis un šifrētā valodā lūdzu, lai viņš ļauj man mīlēt. un sev lai ļauj. lai uz nošu līnijām pamostos dziesma ar vārdiem - ir tik labi, ka mīlam viens otru.
tā vietā virtuvē starp netīrajiem traukiem un izsmēķu kalniem atrastā krūzē birst tējas lapiņas. tās dejo visu to gaitenī pakārto meiteņu sapņus par viņa mīlu. tas sāp. bet sapņi nerimst pat aplieti ar verdošu ūdeni. kā smaržīgi tvaiki meiteņu jautājumi "kādēļ neļauj man tevi mīlēt?" iepinas matos, ielien ausīs - neko nedzirdu, savērpj miglu - neko neredzu, un nu tie meklē ceļu uz manām krūtīm. tas sadusmo. es nedrīkstu ļaut tiem atrast pukstošo kamolu manās plaušās. ja es būtu bijusi krūze, saplīstu tikko kā sajustu karstā ūdens pieskārienu, un tūkstošsīkas neredzamas lauskas līdz ar tējlapiņām izklīstu pa visu telpu, ieņemdamas gaisa vietu. viņam elpojot tās nokļūtu plaušās, mans jautājums saplūstu ar citiem, un šoreiz viņš nevarētu neatbildēt. gaitenī pakārto meiteņu rokas nu sniegtos uz viņa pusi, un baltās pieres dzemdētu salnu.
bet es neesmu krūze, es nemāku saplīst, un viņš man saka: "mm, silta tēja, paldies! tieši tas, ko vēlējos. tu vaicā kādēļ?neviens taču tev nevar atļaut mīlēt, un nav arī neviena, kas tev to varētu liegt." banāli.