māte atnesa mājās lielo medus burku un es nu ķēros klāt kā traka - un ne tādēļ, ka baigi garšotu, es jau vispār neesmu nekāds lācis, ar medu esmu uz jūs, bet tādēļ, ka viņš tik skaisti karotītē līda. it kā sacukurojies un biezs, bet tajā pat laikā plūstošs. (cietības plūstošais vieglums) nu ja, un tā es tik iepludinu vienu karotīti puncī un otru karotīti, roku alu un gludinu sienas. ēdu - ne tādēļ, ka garšotu, bet tādēļ, ka interesanti. un tagad man gluži vienkārši ir slikta dūša. tā gan. vēmiens nāk. (pēdējā laikā vispār baigi bieži tā. vīruss vai mazāk jāmācās? :D)
jā, un dzīvē jau tāpat, daram lietas tādēļ, ka patīk process. tas jau vēl normāli, bet tagad, kad viena no lielākajām domām manā galvā ir - ko darīt pēc 12ās?, jāsāk domāt, kā gan es varu izvēlēties, ja man nav ne jausmas, kas un kā īsti notiks, kad sākšu tajā jomā strādāt. tik daudz taču būs savādāk, nekā tagad vispārīgā līmenī par to mācoties. es saku: "nemūžam nespētu nosēdēt birojā (mājās pie datora gan var visu dienu tupēt :P), bet ekonomika man padodās viegli un patīkami, bet piemēram bioloģija man sevišķi labi nemācās, tomēr ko var zināt, varbūt strādāt kaut kādā bioloģijas sfērā man dievīgi patiktos... nu ja. baigi. un ja vēl pēc tam nāks "vēmiens".