braucām sēņot, bet salasījām brūklenes, es pirmoreiz piesēdos pie mašīnas stūres un pat braucu :O, tikko ēdu maizes zupu ar saldējumu un brūklenēm.

kad ir labi, tad daudz vārdu nevajag, kad ir labi, tad nav ko stāstīt. ;)))

emm, jā, mājās braucot lasīju grāmatu, un pēkšņu tāts ar mamm: aaaa, vai vai, bet es sajutu viņas sānu atsitamies pret manu plecu. stirniņa pašnāvniece, varbūt saules apžilbusi vai kas, bet nu tieši mašīnai virsū nesās, lab, ka tēts nebrauca ātri un, lai cik arī jocīgi tas nebūtu, labi arī, ka baigi nenobremzēja, jo tad stirnuks būtu zem riteņiem, bet tagad viņa tikai nošļūca gar sānu, laikam apmeta kūleni un ieskrēja atpakaļ mežā - tika cauri ar abpusēju šoku un vienpusējiem sasitumiem.
un lab jau arī ka tikai stirnuks - cik gan daudz stāstu nav dzirdēts, tepat nesen viens draugs brauca naktī uz cēsīm - galaiznākumā i mašīna lupatās, i alnis lupatās. vai die

bet redz, kad ir labi, tad man viens teikums, bet kad nelabi, tad vesela rindkopa. :/