publikas klepus starp koncerta daļām

veeee, es gribu buut liela meitene, es esmu liela meitene, es situ kaaju pie zemes, rokas iespiezhu gurnos un nelabaa balsii, kas balansee uz spiedziena un spiediena, kas pleesh bungaadinjas, robezhas, kaucu pret debesiim, pret mammu, teeti, maasu, braali, vecmaaminju, kaiminjtantu un kaiminjkranci, pret paardeveeju veikalaa un veco "mazdaarzinjtipa" dzejnieci no dziivoklju maajas, pret tiem chivuljiem kokaa un tiem chabuljiem suunaas, pret saviem klasesbiedriem un kaiminjpuikaam, ar kuriem meedzu speeleeties, pret spiidumiem debesiis un spozhumiem cilveeku aciis un luupaas, bet visvairaak pret tevi. jaa, tevi... un veel neaizmirsiisim par mani. jaa, arii sev es kaucu. beeeee, kad es beidzot buushu liela, kad es beidzot buushu pieaugusi, man ir apnicis un es vairaak nespeeju iztureet... un balss man skalja. no teeva un teecamaates mantota. jaa, skalja ...

driiksti daudzpunkshu vietaas sarindot vaardus pats peec savas patikas un veeleeshanaas. vienalga. galvenais ieraugi mazu meiteni ar lielaam aciim, nobraaztiem celjgaliem, izpuurushaam bizeem, matu loku aiz auss, tievaam, garaam rokaam, lieliem celjgalu kauliem un spiitu, jaa, spiitu. un vinja sit kaaju pie zemes. jaa, sit. un zeme atbalso. jaa, atbalso.

veeleeshanaas kaukt pret visu pasauli paariet, kad tu saproti, ka nekas nav grozaams. un nemaz nevajag. apjaut "nolemtiibu" un "nemainiibu", arii "bezceriibu". kam buus buut, tas buus, lai tur vai kas(?). skalji es nekad neesmu veeleejusies izaugt, klusiibaa - iespeejams, tomeer no sava spiita un dusmu sakraatajaam emocijaam, parasti esmu atbriivojusies citaa veidaa. mazaa skukjene taa arii nekad nespiedza, jo veeleejaas buut liela.
varbuut taadeelj (kaadeelj, tad iisti?) es taa arii neesmu/nespeeju/nevaru/negribu tapt pieaugusi, lai cik ljoti arii apkaartesoshie apstaaklji mani nemeegjinaatu piespiest. pat ja man kaads apgalvotu, ka esmu pieaugusi, es to nespeetu nedz aptvert nedz apzinaaties. pierast pie saviem 177 centimetriem, 40 izmeera kurpeem, pierast pie domas, ka tagad nu beidzot esmu pieaugusi. liela meitene (vaardu sieviete es veel neesmu iemaaciijusies izrunaat), nevis siikalja, kneeveleens, siikais, mazaa ute, mazulis, peljuks, ziiliite... nespeetu pierast.
nespeetu pierast.
varbuut negribeetu pierast.
nevajadzeetu pierast?

vienalga. nekas nav taa, kaa tev patreiz izskataas. esmu nogurusi. un vairs nespeeju domaat. cilveekam ir gruuti pie sevis pierast, kad vinjsh peekshnji attopaas, ka nekas vairs nav taa kaa bijis, ka vinjsh vairs nav tas vinjsh, ko pazinis un miileejis, ka tik ilgs laiks pavadiits dziivojot iluuzijaas un nu... ko nu? es taisu kjiegjeljus no iluuzijaam un buuveeju no taam muuri, uz kaa pakaapties augstaak, paraudziities taalaak, ieraudziit vairaak. bet nesanaak. jo ik reiz, kad shkjietami esmu uzbuuveejusi muuri gana augstu, uzraapusies tajaa - no iluuzijaam veidotie kiegjeli nespeej mani notureet un es kriitu, taa arii neko neredzeejusi. turklaat, ne jau vienmeer izdodaas uz shii muura uzraapties. dazhkaart tas sabruuk veel pirms esmu to pabeigusi, un es palieku smokam iluuziju puteklju maakonii.
nekas nav taa, kaa tev shkjiet.
neuzticies tam, ko redzi.