mazs beerns uz pasaules sliekshnja
plaukstaas zemenes piespiestas veederam
sarkana sula kaa mana dziive
tek paar vinja mazajaam rokaam
sarkana saule apzhilbina acis
beerna vietaa vien siluets tumshs
kaa gan baidos, tik ljoti es baidos
vinju pazaudeet, pazaudeet, pazaudeet...
naac, esmu veel te, naac un guldi
savas zemenes manaa bljodaa
iesim jasmiinu paveenii klusaa
paarliesim baltu pienu taam paari
baltu pienu tik veesu un tiiru
maatishkju, sargaajoshu un reetas dziedeejoshu
kaut reiz naaktu kaads un muusu svilstosho dziivi
paarlietu baltu un veesu pienu.
karstas plaukstas uz manas pieres
dedzinosha elpa uz skausta mana
kad naaks mana atbriivoshana
kad naaks mana piedoshana

mazs beerns ar zemeneem plaukstaas
uz pasaules sliekshnja staav
es gaisaa kaa balona driska
savu lidlauku nespeeju atrast

es nezinu, ko jaukaa meitene dara vasaraa... vispaar jau neesmu vinju ilgi satikusi, kad zvanu un veelos ar vinju runaat, vinja necelj klausuli, shkjiet, neveelaas ar mani runaat.... bet varbuut arii vinja nav maajaas. vai vinjai nav maajaas visi. varbuut vinja beidzot ir aizstopojusi uz sibiiriju sava ziemelju briezha un blaazmas mekleejumos, jo arii, kad klauveeju pie vinjas namdurviim, ne solis nav dzirdams, kas staastiitu, kaads vismaz veelaas pa actinju paluureet naaceeeja skatu. varbuut. laikam taa. tu taa nedomaa?
es nepaziistu to jauko meiteni, ak, kaa gan lai zinu ko taa dara vasaraa?
es tachu nepaziistu to jauko meiteni, ak, kaa tad lai zinu, kur mekleet to?