man acīs sniegpulksteņi asno,
bet tev

vispār jau visgrūtāk ir tieši februārī, martā, viss pavasars aiziet ar cieti krītošām acīm un dullu galvu, bez jūras vasarā smadzenes sasmok (var atsūtīt jūru pa pastu? nevis tos smilšu un gliemežvāku nieciņus, bet viļņus, horizontu un sāls smaržu, lūdzu), augustā mazliet atjēdzos, bet vislabāk ir septembra beigās un oktobrī, tad es ķeros pie mīlēšanas, tā mīlu, nu tā mīlu, ka glābieties, jel, (nav, nav man gēnos rudens, galīgi nav, kaut žēl), pienāk decembris, es topu novēlota, aizkavēta, matēta un mazliet tukla vienaldzība, miera periods, tā sacīt, līdz atkal visgrūtāk ir tieši februārī, martā, tad viss pavasaris aiziet ar cieti krītošām
man acīs sniegpulksteņi asno,
tas sniegs tev melo -
ziemas nav