atcerējos, kā es šonakt atkal ar bāreņiem ņēmos, glābu no teroristiem un vadāju mašīnā gar upes krastu un pēcāk vēl gāju ciemos. vienvārdsakot, visādas murdzības, bet viens gan - pirms apkampt blakus sēdošo mazo bāreņpuiku, es viņam vaicāju atļauju to darīt un jutos tāda, nu tāda piepildīta, pateicīga un pat laimīga, kad viņš piekrita un piekļāvās man.
zinu, ka redzēt bērnus sapnī nozīmē rūpes, bet tās jau nekad nekur nepazūd. tikai jocīgi par to atļaujas prasīšanu. cilvēki prasa atļauju vietā un nevietā - vai es drīkstu tev ko pajautāt, vai drīkstu tev pastāstīt, vai drīkstu tev piezvanīt, vai drīkstu... un man vienmēr liekas, ekh, nu būtu vienkārši jautājis, stāstījis, zvanījis, darījis, ko ta es tev varu aizliegt, kā gan es vispār varu zināt, ko tu drīksti darīt un ko ne, tiri piri.
bet ja tu vēlies apkampt un samīļot, kādu, kurš pie tā nav radis, tad savādāk šķiet nevar. jālūdz atļauja.

Tags: sapņi