es ir atkal iztukšītis, jāgaida pilnmēnes, ta jau ies uz labo pusi, atkal būs pietiekami traka un stulba, a tagad vienkārši jēla un izbalējusi. bļe, izkrāso mani. (tpui, neesmu pieradusi šitā lamāties, pilnīgi ausis notirpa).
un es tā padomāju - kāpēc nekas nenotiek? un tad es tā padomāju - kam tad jānotiek? un tad es vēl mazliet padomāju - nu nav nekādas jēgas domāt, i neiestāstīsiet man! vovo, šitādi banāli teksti man nāk tagad ārā. (tpui, no kauna jau atkal ausis notirpa, kritīs vai nost drīz)
a vispār, medusbite jau runājās pret šito, bet tā ir - es tiešām sajūtos veca. kaut vai tāpē ka pa ledainu kalnu vairs nemāku noiet - pirms pāris gadiem vienkārši būtu nošļūkusi, uz dibena nobraukusi, bet tagad vien meklējos pēc sniega maliņas. vispār jau viss mūsu klasbars ir novecojis - palikuši tādi kusli, iecietīgi, pieraduši, iemācījušies melot un nespītēties esam, pilnīgi pretīgi paliek, tu pasaki, ko tā dzīve no normāliem cilvēkiem iztaisa! un vecums - nu tas jau katrā vecumā savādāks. mēs abi esam veci, tikai katrs savādāk un labāk. (eu, nu kas ir, ja ausis tirpst? dabūs jaunas ziņas dzirdēt vai mazāk stulbības jārunā?)
ak jā, vēl viena vecuma pazīme - es vairs nespēju tik viegli pateikt, ka kaut kas tā vienkārši ir, tā ir jābūt un visiem pēc kārtas. kādreiz tas izdevās pats no sevis. a tagad - nekā. vovo