es zināju, ka man neviena nav. es zināju, ka esmu tikai viena un tikai sev. skaļi es to saucu par vasaras nometni, bet iekšā es zināju, ka tas ir bērnu nams. diena bija silta, pūta jūras vējš, uz asfaltētā laukumiņa kāpās ar riteņiem braukājās daudz mazu bērnu. vecākajiem varēja būt 12 gadi, jaunākajiem 5, šķiet, man pašai bija kādi 10 vai 11. starp bērniem, kā tāda vista staigājās nometnes vadītāja. saules dēļ mazliet reiba galva un nobraukusi maliņā es vēroju te jūru, te bērnus. man nesen bija nomiris draugs. netālu esošā būdiņa, sausā tualete - tur arī viņš esot nomiris - kopš tā laika stāvēja aizslēgta. kad iestājās krēsla, kāds no vecākajiem bērniem lika priekšā jaunu spēli, atlauzt tualeti un paskatīties, kas tur ir. visi jūsmīgi piekrita un devās līdzi savam vadonim ar kabatas lukturīšiem apgaismot kā viņš, neprātīgi pārbijies, sit vaļā atslēgu. kad durvis beidzot atsprāga vaļā, no tām izšāvās trokšņa sabiedēts balodis un bērni spiegdami un kliegdami pajuku kur kurais. balodis īstenībā esot mans draugs un viņš esot dzimis no kakām un tualetes avīzēm. es stāvēju malā un domāju cik gan stulbi tas ir, puika vienkārši nomira un balodis bija ielīdis caur spraugu zem jumtiņa, es paskatījos uz jūru, no saules bija palikusi tikai maza maliņa un jūra viļņojās sarkani melna, es domāju - ir taču labi, ūdens ir silts un varu iet peldēties, kad vien vēlos.