saiņoju dāvanu - cesvaines sviesta paciņu dzeltenā krepapīrā, bet tas sviests sāka kust un es meklēju citu dāvanu, galu galā iesaiņoju pienu ar ananāsu garšu (bija arī piens ar plūmju garšu, iedomājies?). uzliku mugursomu un aizgāju uz kaut kādu graustu rajonu, uzkāpu uz jumta, gaidīju, piebrauca melna, glauna mašīna, no tās izkāpa vērdiņš (viņam bija šoferis, baigais mafiozo), es nolecu no jumta un sasveicinājos. tad mēs gājām uz pilsētu, pie bankas satiku mammu un viņa teica, ka tas buljons esot bijis smags, kaut kur uzradās briedis, kaut kur pazuda saule un es aizskrēju uz veikalu pēc krūzītēm. vispār bija baigi grūti skriet, jo trotuārs bija kā nosēts ar kaķiem, kas šausmīgi gribēja man sekot, rāpties augšā pa kājām un nez ko vēl. beigu beigās mēs sēdējām galvenās ielas kupenā laternas gaismā, vērdiņš un briedis no mazām, baltām tasītēm dzēra kafiju ar rumu un runāja dzejā, bet es pa tam klausījos un dzēru melno tēju.