šonakt biju slimnīcā, staigāju naktskreklā apkārt pa gaiteņiem, kāpnēm, vienkārši lai būtu kustības, šķiet visam klāt biju arī stāvoklī, bet par to neko tuvāk neatceros, mūsu slimnīcai ir četri stāvi, es biju otrajā, bet man šausmīgi vilka kāpt augstāk, ceturtajā stāvā bija ļoti tumšs, priekštelpā gar sienām sēdēja tantiņas ar lakatiem un puķainos halātos, tālāk bija garš un tumšs gaitenis uz kura sienām bija zīmētas bērnu pasakas, tumsā neko nevarēja redzēt, tādēļ es pasakas lasīju ar plaukstām, vienkārši vilku ar roku pa sienu un lasīju, turpat gaitenī es laikam satiku cilvēku, viņš bija jokains, diezgan mazrunīgs, viņā bija kaut kas, kas mani apmulsināja un lika katru brīvu brīdi iet un lasīt(taustīt) gaitenī pasakas, pat ja viņa tur nebija,

reiz man laikam bija apnicis, es teicu viņam, lai nāk līdz, gāju līdz gaiteņa galam, tur bija stiepļu sieta durvis aiz kurām atradās daudz dažādu aizslietņu un pakaramo rindas, kā skolas ģērbtuvē, dega gaišās dzeltenas spuldzes, telpā neviena izņemot mūs nebija, un es teicu, ka viņam tagad ir jāatrod savs iekšējais bērns un kārtīgi ar viņu jāizrunājas, telpā sāka skraidīt divi bērni, puisēns izskatījās ar dzīvi apmierināts, katrā ziņā neitrāls, bet meitene bija dusmīga un niķīga, viņa skrēja starp pakaramajiem un kaut ko spītīgā balsī skaidroja puisēnam, kas vienkārši sekoja viņai, sajutos tāda kā sapīkusi, vīlusies un kaunīga, galu galā bija izrādījies, ka ar viņa iekšējo bērnu viss ir kārtībā, problēmas ir manējam, es teicu, lai viņš paliek pie bērniem un gāju prom, tumšajā gaitenī es atkal apglāstīju pasakas, bet nespēju par viņām tā īsti domāt, gāju lēni, lēni, tikpat kā nekustējos, tantiņas priekštelpā sāka mani aprunāt, kā es tā naktskreklā klaiņājot viena pati, kad biju jau uz kāpnēm, kāda ievaicājās vai nevarot man palīdzēt, lēni kāpu uz pirmo stāvu un biju domājusi, ka pēcāk būšu spējīga atgriezties ceturtajā pie viņa, viņš patiešām bija savāds, bet man neizsakāmi vilka pie viņa, taču tālāk par tantiņu priekštelpu es nespēju aiziet, un es atkal kāpu lejā.

pēdējās divas nedēļas es vispār ļoti daudz sapņoju, bet vairākumā gadījumu tie ir kaut kādi murgi, no kuriem es uzraujos un tūlīt pat aizmirstu, paliek tikai sajūtas, tā droši vien tādēļ, ka esmu slima, drudžamurgi, tā teikt, vairāk uz rīta pusi ir tādi neitrālie sapņi, kaut kādas iekdienas situācijas, šodien blandījos pa tukšu un aukstu dzīvokli, kur bija tikai nesaklātas gultas, uz ielas satiku THP un pavadīju šo līdz stacijai, vēl biju apavu veikalā un gribēju pirkt gumijniekus. bet zini, nogurdinoši tas viss diezgan