Gabaliņš pilsētas sienas.

Ir jau vēls, kad atklāju ledusskapī esam vienu vienīgu sažuvušu siera zolīti. Laiks šovakar tāds, ka šķiet - visas debesis līdz ar lietu nolīs uz zemes, un rīt no rīta virs mums pletīsies vien tukšums. Tomēr vēders valda pār prātu, un es dodos lietū. Cilvēki uz ielas svarīgi šķeļ vēju ar saviem lietussargiem. Auto starmešu gaisma lietus lāsēs uz mirkli iezīmē rēgainus tēlus, tūlīt pat tajos ietriecoties un izgaisinot. Lietavu gaiss kā samircis suns glaužas un luncinās gar kājām.

"Varens laiciņš, vai ne?" man ienākot veikalā, vairāk konstatējot, nevis jautājot, nosaka pārdevēja. Mēs jau sen esam pazīstamas. Bērnībā es bieži apbrīnoju viņas lielās, tuklās rokas, kas baltajiem augšdelmiem šūpojoties grieza mātes lūgto desas gabalu vai maizi. Kopš tā laika veikalā tikpat kā nekas nav mainījies. Tik vienkārši iedomāties puķainās kleitās tērptu, čalojošu rindu ar tīkla maisiņiem un ziepju taloniem rokās. Šeit es, mammai blakus stāvot, pirmo reizi pati sev pirku šokolādi. Un šeit es jau kuro reizi saku: "Man kādus divsimts gramus doktordesas, desmit olas, kukuli rupjmaizes un to gabaliņu siera, jā, tas pats vien būs īstais..." Tomēr šodien kaut kā savādāk: "..Nu, ko tad vēl esmu aizmirsusi. Kas tāāds jums šorīt ir atvests? Gabaliņš pilsētas sienas? Labs, ja? Nu tad iedodiet man ar kādu simtu gramu pilsētas sienas, būs ko vakarā pie tējas pieēst!" Cik vienkārši, vai ne?

Vēlāk, saģērbusies sausās un siltās drēbēs, es atceros par gabaliņu pilsētas sienas iepirkumu maisiņā. Mostoties bērnišķīgai ziņkārei un bijībai pret nezināmo, nokožu vienu gabaliņu un neko nesaprazdama apsēžos. Biju domājusi, ka gabaliņš pilsētas sienas garšos pēc apmetuma vai māliem. Bet nē. Savāda garša, manas bērnības garša - saulrietā sakarsušas zāles smarža un sīkas, saskrāpētas rokas, līdz delmiem ierakušās siltajās smiltīs. Nekad nebeidzamās spēles un rotaļas. Teikumi, kas sākas ar „Kad būšu liela..." Mēle, kas nepārtraukti grib ielīst tikko izkritušā priekšzoba atstātajā caurumā; pirmās grāmatas, ko māte man lasa pirms diendusas; pirmie pašas rakstītie vārdi izplešas pa visu lapaspusi un neturas rindiņu rāmjos.

Ne tik skaidri, tomēr sajūtu arī savas māsas un brāļa bērnības garšu - sarkanie kaklauti un nozīmītes ar mazā Volodjas bildīti, kvasa mucas, stikla pudeles ar pienu. Cilvēki un ugunskuri, kas sadodas rokās pāri visai Baltijai. Autobusi, kas aizbrauc uz Rīgu, lai sargātu, būtu klāt un aizstāvētu. Saldais rūgtums vijas cauri it visam. Tik tikko sagaršoju savu vecāku bērnu dienas, gandrīz nemaz savu vecvecāku... Tomēr es jūtu to tuvumu, es jūtu simts gadus, jūtu divsimts, jūtu astoņsimts: izgaršoju savu un citu pagātni. Viss ir tepat, mūsu pilsētas sienās. Pamatu zem kājām zaudējuši, pret šīm senajām sienām atspiežamies milzu laimes brīžos, pie tām turamies, kad tiekam apmulsināti un jūtamies nedroši. Tajās ar galvu skrienam, kad viss šķiet tik slikti, ka sliktāk nevar būt. Viss ir tepat - sienās, kur ievelkam svītriņu katrai nodzīvotai dienai, sienās, uz kurām rakstīts "Beidz skatīties TV!", "Anna mīl Jāni", "Nost ar karu!".

Būt tur, kur pat sienas tev palīdz. Būt savās sienās, būt kopā ar savu pagātni, neaizmirst un nepazaudēt. Būt kopā ar sevi.

Kad līst un tavā ledusskapī valda tukšums, nāc pie manis! Apsēdīsimies, atspiedīsim muguras pret manas virtuves sienu, un es tevi cienāšu ar gabaliņu pilsētas sienas, ik pa brīdim vaicādama: "Vai nevēlies vēl kādu kumosiņu?"